Pirmais randiņš gandrīz vienmēr ir patīkami satraucošs arī tad, ja tev jau krietni pāri 16. Lai arī cik šādu pirmo randiņu jau ir bijis, tas vienmēr ir īpašs, jo katru reizi mazliet savādāks.
Mūsdienās iepazīšanās virtuālajā pasaulē vairs nav nekas īpašs. Vispirms ir vēstules. Tām atšķirībā no mūsu vecmāmiņu jaunības nav jāmeklē īpašas krāsas un smaržas papīrs. Vien jāizdomā, kā virtuālajā pasaulē sevi “uzzīmēt” ar vārdiem. Pacietīgākie vēstulēs sarunājas mēnešiem, bet citi jau pēc pāris vēstulītēm dodas uz randiņu. Kādus pārsteigumus tas sagādā?
“Vēlos kefīru”
Anita ir pusmūža sieviete. Ar rīdzinieku Jāni iepazīšanās portālā viņi sarakstījās vairāk nekā trīs mēnešus. Anitai patika viņa izteiksmes stils, turklāt viņš rakstīja ar komatiem, kas Anitai šķita īpaši svarīgi. Kad viņai bija jābrauc uz kursiem, abi nolēma satikties.
Pie stacijas pulksteņa viņu sagaidīja neliela auguma vīrs — tāds nenosakāma vecuma. Tā viņi samulsuši stāvēja, līdz Anita teica, ka ļoti grib ēst, un ierosināja aiziet uz kafejnīcu. Jānis piekrita. Cerēdama, ka pusdienas izmaksās kavalieris, viņa pasūtīja trīs ēdienus un tad vērsās pie pavadoņa: “Vai tad jūs neko nepasūtīsiet?” “Nu, varbūt kefīriņu!” viņš atteica.
Anita samaksāja gan par savu ēdienu, gan kefīru un nopriecājās, ka viņas kavalieris bija tik pieticīgs.
“Pērc, ko
gribi!”
Inta daudz strādā, un iepazīšanās internetā viņai ir vienīgā iespēja nodibināt kontaktus ar vīrieti. Rakstīt vēstules un iet uz randiņiem viņai kļuvis teju vai par vaļasprieku. Taču vienu randiņu viņa vienmēr atceras ar nostalģiju, kad ausīs ieliek zelta auskarus.
Viņš bija vīrietis pāri pusmūžam ar mazliet nogurušu, skumju skatienu. Kas to lai zina, ko viņš meklēja sievietē. Pirmajā tikšanās reizē viņš Intu pieveda pie juvelierveikala un nosauca summu, par kādu viņai izvēlēties dāvanu. Viņa gan Intas dzīvē vairs nav, bet auskari palikuši.
“Tas bija murgs!”
Zanda nesen bija izšķīrusies ar draugu. Īpaši ne uz ko necerot, aizgāja uz randiņu, kurš bija domāts kā darba pārrunas. — Neko murgaināku es neesmu piedzīvojusi, — vēlāk viņa teica. — Viņš atbrauca ar velosipēdu. Lai sarunas raisītos brīvāk, es nopirku sidru, bet viņš — puslitru “Trīsgraudu degvīna” un limonādi. Tā mēs sēdējām ielas malā un runājām. Viņš man solīja darbu, tikai neteica — kādu. Par to es daudz saņemšot. Ja es būšot gudra meitene, pati sapratīšot, kas tas par darbu. Viņa bijusī mīļākā tagad esot nodrošināta līdz mūža galam. Pēc tam viņš sarīkoja greizsirdības scēnu, jo man piezvanīja viens draugs un lūdza, lai nopērku pretsāpju tabletes, jo viņu mocīja migrēnas lēkme. Ar meliem un mokām tiku vaļā no sava “darba devēja”. Pēc mēneša viņš man atkal zvanīja, un it kā nekas nebūtu noticis, stāstīja, ka bijis izstādē. Iespējams, viņš mani sajauca ar citu “aitu”.
“Tu cenu
paskatījies?”
Vija ir atraitne ar diviem bērniem. Gribētu iepazīties ar kādu gādīgu vīrieti, bet pagaidām neveicas. Taču vienreizējie randiņi viņai ir diezgan regulāri.
Ieraudzījusi Juri, viņa nodomāja: “Nu tas gan laikam būs īstais!”. Tāds solīds, nopietns kungs. Viņš sievieti uzaicināja uz kafejnīcu un teica, lai izvēlas kādu bulciņu. Vija izvēlējās kūku ar putukrējuma pildījumu un ar skatienu norādīja: “Šo te!”. “Bet vai tu cenu paskatījies?” jautāja kavalieris. Pēc šī aizrādījuma Vija pārdomāja un izvēlējās lētāko. Kad kavalieris jautāja, kādu dzeramo viņa vēlas, Vija atbildēja: “Ūdeni, vislētāko!”.
