Trešdiena, 28. janvāris
Kārlis, Spodris
weather-icon
+-13° C, vējš 1.79 m/s, A-DA vēja virziens
Staburags.lv bloku ikona

Raksturu veido zirga mugurā

Zirgi ir aizkrauklietes Vendijas Kancānes sirdslieta. Bērnībā viņas iemīļotākā rotaļlieta bija plīša zirdziņš. Ja vien kādā pasākumā bija iespēja pavizināties rikšotāja mugurā, meitene rindā bija pirmā. Cēlo dzīvnieku mīlestība un interese par viņiem pāraugusi sportaveidā.

Laimīgā loze — Kvazars
— Kā sāki nodarboties ar jātnieku sportu?
— Man bija deviņi vai desmit gadu, kad viesojos pie draudzenes Jaunjelgavā. Kaimiņos viņai dzīvoja sieviete, kurai bija divi zirgi, gājām pavizināties, bet mājās jau devos ar šīs sievietes telefona  numuru kabatā un vēlmi iemācīties jāt.
— Vai vecāki atbalstīja šo ieceri?
— Mammai un tētim paziņoju bez iespējas iebilst un jau pēc nedēļas braucu uz savu pirmo treniņu. Zirgi ir kļuvuši par obligātu manas dzīves sastāvdaļu.
Pēdējos divus gadus trenējos pie Sarmītes Strazdiņas Skrīveros, zemnieku saimniecībā “Lielkažoki”. Viņa mani ne tikai māca, bet arī atbalsta. Sava zirga man nav, jo viņu turēt ir ļoti dārgi, nevaru to atļauties. Šobrīd strādāju ar Latvijas šķirnes zirgu Kvazaru, kuram ir 10 gadu. Jau gadu viņš ir mans kompanjons un cīņu biedrs. Kvazars ir ļoti centīgs, bet ar raksturu. Uzskatu viņu par savu laimīgo lozi, jo kopā ar viņu izcīnīju savu pirmo apbalvojumu konkūra (šķēršļu pārvarēšanas) sacensībās.
Saprotas bez vārdiem
— Kas nepieciešams, lai zirga mugurā justos droši?
— Visi sportaveidi ir smagi, jo prasa piepūli un darbu, lai kaut ko sasniegtu. Jātnieku sports ir īpašs, jo cilvēkam ir jāmāk komunicēt ar būtni, kas neprot runāt. Skatītājiem no malas šķiet, ka jātnieks neko nedara, vienkārši sēž zirgā, un viss. Viņi nenojauš smago darbu un pūles, ko nākas ieguldīt, lai sasniegtu līmeni, kad jātnieks ar zirgu ir vienoti un saprot viens otru. Lai apgūtu prasmi strādāt ar zirgiem, paiet visa dzīve. Daudz atkarīgs no paša cilvēka un zirga. Tas ir kā celt māju — ķieģeli pa ķieģelim. Nepieciešama pacietība un vēlme strādāt. Reizēm kādu kustību nākas atkārtot 100 reižu, līdz zirgs saprot, kā izdarīt to, ko jātnieks vēlas.
— Kāda ir tava dienas kārtība?
— Vasarā uz treniņu dodos sešas dienas nedēļā, reizēm pat septiņas. Diena sākas pulksten 8, palīdzu trenerei staļļa darbos, apkop­ju zirgu un tad trenējos. Mājās esmu ap 4 pēcpusdienā. Izmantoju vasaru lietderīgi, jo skolas laikā uz stalli tieku tikai brīvdienās. Ja stallis būtu Aizkrauklē, būtu vieglāk. Pēc skolas varētu aiziet turp kājām. Bet ir tā, kā ir, un es esmu apmierināta. Šo gadu laikā esmu pieradusi pie atmosfēras, kas valda Skrīveros, un nemainītu to ne pret ko citu.
Bez kritiena neesi īsts jātnieks
— Vai jātnieku sports ir bīstams?
— Nav tāda sportaveida, kas pilnībā būtu drošs. Traumu var gūt, pat ejot pa ielu. Šādi mierināju vecākus pēc tam, kad viņi uzzināja par manu kritienu no zirga. Mamma uztraucās, ka krītot gūšu traumu, bet viņa zina, ka ne traumas, ne kritieni mani neatturēs jāt. Reizēm gūstu kādu savainojumu, bet parasti tieku cauri sveikā ar pāris sasitumiem vai zilumu. Reiz gan nepaveicās un krītot traumēju roku — ieplīsa kauls. Divas nedēļas panēsāju fiksējošās saites un biju atpakaļ zirga mugurā. Mēdz teikt: kamēr neesi nokritis no zirga, nevari sevi saukt par jātnieku. Dažreiz grūti pēc kritiena atgriezties seglos, bet vēlme turpināt iesākto ir lielāka, neļauju bailēm sevi uzvarēt.
— Pietiek spēka arī citām nodarbēm?
— Jau otro gadu spēlēju florbolu Aizkraukles novada ģimnāzijas meiteņu komandā. Iecienītākais vaļasprieks ir jātnieku sports, bet interesējos arī par mūziku un māk­slu. Pretēji lielākajai daļai mana vecuma jauniešu aizraujos ar grāmatu lasīšanu. Ja ir jāizvēlas starp filmu un grāmatu, izvēlēšos lasīšanu.
Karalisks vaļasprieks
— Kā aizraušanās ar zirgiem ietekmējusi tevi kā personību?
— Jātnieku sports ir karaliska aizraušanās. Zirgi saistās ar skaistumu, aristokrātismu, eleganci un spēku. Jātnieku sports un zirgi vienmēr ir bijuši karalisko personu nodarbe. Lielbritānijas karaliene Elizabete II ne tikai pati jāj, bet nodarbojas arī ar zirgu audzēšanu.
Darbā ar zirgiem cenšos būt nosvērta, jo nepieciešams saglabāt kontroli pār emocijām. Šis sportaveids ir veidojis manu personību. Gadu gaitā esmu kļuvusi mierīgāka, pacietīgāka, apzinīgāka, arī centīgāka. Zirgi man ir iemācījuši saglabāt mieru stresa situācijās, pārvarēt bailes un būt drosmīgai. Ja cilvēks ļaus, zirgs viņam iemācīs daudz ko tādu, ko cits cilvēks nekad nespēs.
Nevēlas kādu kopēt
— Kādi ir tavi nākotnes mērķi?
— Ikviens sapņo izcelties un kļūt par zvaigzni tajā, ko dara. Nav svarīgi, vai tas ir sports, māksla vai kas cits. Man nav tik lielu ambīciju, jo zinu, ka jātnieku sportā izceļas tie, kuri pārstāv dinastijas. Vecāki startē un gūst augstvērtīgus rezultātus, vēlāk šīs iemaņas pārņem viņu bērni, kuri sākumā sacenšas ar vecāku sagatavotiem zirgiem. Sapņot jau nav aizliegts, labprāt izmēģinātu spēkus, startējot lielajos “Grand Prix” maršrutos, bet tas ir gandrīz neiespējami. Šādām sacensībām nepieciešams ļoti labs zirgs, kurš spētu pārlēkt 160 centimetru šķēršļus, bet tādi dzīvnieki maksā ļoti dārgi. Turpināšu strādāt un tiekties pēc labākiem rezultātiem. Tuvākais mērķis ir ar Kvazaru startēt maršrutā ar 110 centimetru šķēršļu augstumu.
— Vai bijuši kādi kuriozi gadījumi?
— Gadās. Nesenākais, kas palicis atmiņā, bija, kad vējainā dienā vēlējos zirgam iedot burkānu. Sēžot zirgam mugurā, izņēmu no kabatas maisiņu ar burkāniem, liecos ar vienu burkānu uz priekšu, kad uzpūta stiprs vējš un mani burkāni ar visu maisiņu aizlidoja. Lieki piebilst, ka Kvazars “aizlidoja” reizē ar maisiņu, bet es attapos, sēžot zemē…
— Kā pēdās vēlētos iet?
— Necenšos kādam līdzināties vai darboties cita jāšanas stilā. Jā, mēdzu paskatīties, kā startē jātnieki lielajā sportā, kāda ir viņu sēdēšanas poza jājot un lecot, bet nav konkrēta jātnieka, kuram es vēlētos līdzināties. Es vēlos būt unikāla, nevis būt kāda cita neizdevusies kopija. Rezultāts ir atkarīgs no manis, zirga un ieguldītā darba.
***
Vendija ar Kvazaru ir piedalījusies vairākās sacensībās. Pirmo reizi uz goda pjedestāla viņa kāpa Lielvārdē “Lāčplēša kausā”, kur maršrutā ar 80 cm augstiem šķēršļiem izcīnīja trešo vietu, bet augusta sākumā “Cesvaines kausa” 60 cm augstu šķēršļu maršrutā — sudraba godalgu. ◆

Staburags.lv bloku ikona Komentāri

Staburags.lv aicina interneta lietotājus, rakstot komentārus, ievērot morāles, ētikas un pieklājības normas, nekūdīt uz vardarbību, naidu vai diskrimināciju, neizplatīt personas cieņu un godu aizskarošu informāciju, neslēpties aiz citas personas vārda, neveikt ar portāla redakciju nesaskaņotu reklamēšanu. Gadījumā, ja komentāra sniedzējs neievēro minētos noteikumus, komentārs var tikt izdzēsts vai autors var tikt bloķēts. Administrācijai ir tiesības informēt uzraudzības iestādes par iespējamiem likuma pārkāpumiem. Jūsu IP adrese tiek saglabāta.