”Staburags” ir publicējis vairākus manus rakstus par vienu no savlaik gaišākajiem pagastiem Latvijā — Vietalvu. Esmu rakstījis par vairākiem Vietalvas Labdarības biedrības (VLB) vadītājiem, bet malā palicis kāds vīrs, kurš Pirmās atmodas laikā bija pazīstams daudzviet Latvijā un slavēts ne mazāk kā Juris Kalniņš un Juris Bors. Tas ir ievērojamais Vietalvas Labdarības biedrības teātra aktieris Brencis Krumbergs (6.08.1852.— 7.11.1940.), kura izcilais sniegums sajūsmināja skatītājus ne tikai Vietalvā, bet arī tālu aiz tās robežām un ievērojami vairoja teātra popularitāti Latvijas laukos.
Labs cilvēku pazinējs
Brencis Krumbergs Vietalvā bija viens no gaišākajiem prātiem. Kaut arī viņš bija ļoti apdāvināts — pabeidzis Vietalvas draudzes skolu un Cēsu apriņķa skolu, tomēr palika saimniekot tēva mājās Vietalvas ”Mežākās”, lai varētu studēt viņa jaunākais brālis Augusts (vēlāk pazīstamais jaunstrāvnieks, kurš traģiski beidza savu dzīves gājumu, cietumā izdarot pašnāvību).
Kad 1872. gadā nesen nodibinātā biedrība izveidoja teātra trupu, tajā jau no paša sākuma ar īpašu talantu izcēlās Brencis Krumbergs. Droši vien fiziskā defekta — muguras kupra — dēļ jaunajam puisim nepiedāvāja iznesīgu kavalieru, bet piešķīra pārsvarā veču lomas. Tomēr tās viņš spēlēja izcili, jo kā labs cilvēku pazinējs ar lieliskām novērošanas spējām teicami prata citos saskatīto izmantot savās lomās. Brencis Krumbergs kļuva labi pazīstams plašā apkaimē kā nepārspējams raksturlomu tēlotājs.
Emīlija Prūsa savā romānā ”Gaismu sauca, gaisma ausa” raksta:
”Šis jaunais cilvēks prata patikt sievietēm un bija jautras dabas, liels dejotājs. Tanīs laikos tikt pie grāmatām nebija viegla lieta. Vācu valodas pratēji, starp tiem arī Brencis, iegādājās lētās vācu grāmatas. Praktiski viņš vācu valodu nepārvaldīja, bet lasīt varēja it visu bez vārdnīcas palīdzības”.
Atsaka Alunānam
Biedrības teātra trupai sākumā nebija savu telpu, mēģinājumi un izrādes notika Vietalvas barona fon der Pālena atvēlētajā muižas ēkas neapdzīvotajā galā, tikai 1885. gadā tika uzcelta biedrības māja. Tāpēc vietalvieši savas izrādes rādīja visos apkārtējos pagastos, kā arī Stukmaņos, Koknesē, Krustpilī, Vecpiebalgā, Rīgā un daudzās citās vietās.
Kad Vietalvas teātra trupa spēlēja viesizrādē Rīgas Latviešu biedrības namā (RLB), Brenci Krumbergu ievēroja šīs biedrības teātra vadītājs, par latviešu teātra tēvu godātais Ādolfs Alunāns, un aicināja pārcelties uz Rīgu, lai spēlētu raksturlomas RLB teātrī. Tomēr lepnais vietalvietis atteicās pamest dzimto pagastu. Vēl vairākas reizes Alunāns atkārtoja savu priekšlikumu lieliskajam aktierim, tomēr bez rezultātiem.
Vietalvas Labdarības biedrība, atzīstot Brenča Krumberga lielos nopelnus teātra attīstībā un sabiedrības labā, 1902. gada 27. janvārī, atzīmēdama biedrības teātra 25 gadu jubileju, sarīkoja Krumberga benefici VLB namā. Aktieris esot spēlējis titullomu lugā ”Vēršu kupčs”, izpelnīdamies skatītāju ovācijas.
Pēdējo reizi uz teātra skatuves Brencis Krumbergs kāpa jau 73 gadu vecumā biedrības 55 gadu jubilejā.
Saimnieks un sabiedriskais darbinieks
Papildu teātrim viņš arī dziedāja korī un darbojās biedrības valdē. Ievērības vērta arī viņa tiesāšanās ar vācu un krievu administrāciju par latvisku skolu Odzienas pagasta vietnieku pulka (pašvaldības) uzdevumā.
Aktīvais sabiedriskais darbinieks novārtā neatstāja arī savu saimniecību Vietalvas pagasta ”Mežākās”, kur lauki un lopi deva tam laikam labu peļņu.
Vēlreiz citēšu Emīlijas Prūsas teikto nodaļaā ”Andžs Veispals vēlreiz Vietalvā”:
”…Visas ēkas, izņemot istabu, jaunas. Lauki un sakņu dārzi priekšzīmīgi.(..) Vecā istaba kā kaunīga māmiņa ar zaļu lakatiņu ap galvu klaknēja lepno saimniecības ēku vidū. Tā var lepni stāstīt par iedzeršanām senos laikos, par studentu dziesmām, teātra mēģinājumiem. (..) Labības šķūnis vien ir pieminēšanas vērts. Vēl sienas spīd kā dzeltēns zīds, jumts tāpat. Bet laidars! Tik plašs un no pelēkajiem laukakmeņiem, logi lielāki nekā vecajai istabai”.
Tādu saimniecības izcilību Brencis Krumbergs spēja panākt, tikai pateicoties krietni jaunākajai sievai, bijušajai ”Mežāku” ganu meitai Fransjai, kura čaklumā pārspēja daudzas saimniekmeitas. Jau stipri pavecais Brencis 58 gadu vecumā kļuva par tēvu, paspēja vēl izaudzināt divas krietnas meitas Martu un Mariju.
Tāds ir stāsts par lielisko aktieri no Vietalvas, kurš nomira 88 gadu vecumā, nepieredzot, kā daudzus novadniekus, arī Brenča vecāko meitu Martu Cielaviņu, aktīvu aizsardzi, komunistu režīms 1941. gada 14. jūnijā deportēja uz Sibīriju.
