Rīt, 30. septembrī, A. Upīša memoriālajā muzejā Skrīveros atklās skrīverietes Veltas Piliņas rokdarbu izstādi. 1995. gadā viņa ieguva Latvijas amatniecības kameras mežģīņu darinātājas meistares diplomu. Kaut arī cienījamā vecumā, Piliņas kundze joprojām studē.
— Mana māte savlaik nodarbojās ar izšūšanu, — teic Piliņas kundze, rādot mātes izšūto dvieli, kuram ir vairāk nekā 100 gadu, — arī bērni, īpaši meitas, bez rokdarbiem no vecāku sētas neizgāja. Māka saprast latviskās zīmes katram no mums ir ielikta šūpulī, tikai mēs bieži vien nemākam to izmantot.
Piliņas kundzes dzimtā puse ir Jēkabpils apriņķa Dignājas pagastā.
— Tur bija smaga, mālaina zeme, ļoti daudz vajadzēja strādāt. Mans tēvs savlaik pirmais kolhozā iestājās un pirmais arī izstājās. Viņš izvēlējās skaistu piekalnīti Skrīveros un te arī nodzīvoja līdz pat mūža beigām nelielā pagaidu namiņā, — atceras Velta Piliņa. — Es apguvu grāmatvedes profesiju. Dzīvoju Lielvārdē. Taču darboties ar cipariem tomēr nebija mans sirdsdarbs. To sapratu tikai vēlāk. Mani aizrāva latvisko rakstu zīmju pētīšana, to lietojums rokdarbos. Ieguvu meistares diplomu. Tajā rakstīts “mežģīņu darinātāja”. Biju domājusi, apgūt arī knipelēšanu, taču tā nu iznācis, ka nodarbojos vien ar tamborēšanu.
Lielvārde, kur tolaik dzīvoju, ir īpaša vieta. Katrs taču zina, kas ir Lielvārdes josta. Dzīvojot šādā vidē, intuitīvi sāku lietot šīs zīmes arī savos darbos. Taču gribējās uzzināt kaut ko vairāk, tāpēc iestājos Veselības un dziedniecības akadēmijā. Tomēr kopš skolas gadiem pagājis ļoti ilgs laiks, un daudzos priekšmetos, piemēram, fizikā un ķīmijā, zināšanu pietrūka. Turklāt šajā akadēmijā nezin kāpēc lielākoties akcentē austrumu tautu kultūru un medicīnu. Taču man svarīgāka ir latviskā dzīvesziņa. Es stāstīju par to, ko jau pati biju atklājusi. Studiju laikā man radās iespēja iepazīt zinātniekus, kuri latviskās rakstu zīmes pētījuši daudz dziļāk, piemēram, Valdi Celmu. Klausījos viņa lekcijas Latvijas Dabas muzejā un no studijām mazliet norobežojos. Klausoties viņa teiktajā, sapratu, ka patiesībā zinu vēl pārāk maz. Savācu milzum daudz literatūras un nu studēju, taču manos gados mazliet pietrūkst spēka.
Man ir ļoti žēl, ka to nemāca mūsu bērniem. Gribēju parunāties ar vietējās mākslas skolas skolotājām, taču visiem tik ļoti pietrūkst laika… Nu dalīties savās zināšanās par latviskajiem rakstiem varēšu muzejā.
Latviskas ir ne tikai dejas un tautasdziesmas. Ir taču arī pasakas. Latviešiem reiz bijusi arī sava ticība. Mums pat ir sava Bībele. Jūs vaicāsiet — kur? Krišjāņa Barona Dainu skapī. Bet cik mēs no tā esam lasījuši, cik zinām? Mēs nedrīkstam šīs zināšanas zaudēt. Taču tas pamazām notiek.
Latviskās rakstu zīmes māca dzīvot harmoniski, saskaņā ar dabas likumiem, būt labestīgiem. Tikai vajadzīgas zināšanas, kā rakstu zīmēs apslēpto lietot. Piemēram, visas jostu audējas neapzināti ir izjutušas labsajūtu, ko sniedz latvisko rakstu zīmju izmantošana. Katra zīme uz ikvienu cilvēku iedarbojas citādi. Kombinācijā ar citām zīmēm šī iedarbība mainās.
