Rakstot šo vēstulīti, ilgi domāju, kādas gan pamācības mīlēšanā var ieteikt.
Rakstot šo vēstulīti, ilgi domāju, kādas gan pamācības mīlēšanā var ieteikt. Ja cilvēks mīl, pārējais rodas pats no sevis.
Ar savu mīļoti vīrieti esmu kopā jau nepilnus 17 gadus. Ar smaidu nodomāju — kā 17 pavasara mirkļi. Patiešām tikai tādi mirkļi tie ir, tāpēc cenšos tos ierakstīt savās laulības dzīves lappusēs ar mīlestības otu. Mīlot savu vīru, esmu kopā ar viņu gan laimīgajos dzīves brīžos, gan ne tik gaišajos.
Priecājos par viņa panākumiem un pārdzīvoju neveiksmes, jo ģimenē visiem jābūt vienotiem.
Mīļotajiem cilvēkiem jāprot vienam otru cienīt, uzticēties un pieņemt otru tādu, kāds viņš ir.
Saviem mīļajiem cilvēkiem teiksim vairāk mīļu vārdu, nekautrēsimies no mīlestības izpausmēm, dāvināsim ziedus, būsim mīļi un laimīgi.
Pievienoju pašas sacerētu dzejolīti.
Viens otram vienmēr blakus būt,
Kad ziemas salā nosaluši pirksti,
Kad mana sirds tik tavu sirdi jūt
Un ugunskuram piemet laimes dzirksti.
Viens otram vienmēr blakus iet,
Kad rudens vēji mūsu dārzā staigā,
Es varu būt tik laimīga un smiet,
Un pieglausties pie tevis vēl jo maigāk.
Pat tad, kad ievu kupenās slīgst viss,
Kad pieneņpūku putenī ir tītas pļavas,
Tu vēlies manā tuvumā vien būt
Un apvij tad ap mani rokas savas.
Jolanta Mazzalvē
