Rakstnieka un gleznotāja Jāņa Jaunsudrabiņa dzimtās puses ļaudis, piemiņas glabātāji un viņa darbu cienītāji no visas Latvijas sestdien pulcējās Neretas “Riekstiņos”.
Rakstnieka un gleznotāja Jāņa Jaunsudrabiņa dzimtās puses ļaudis, piemiņas glabātāji un viņa darbu cienītāji no visas Latvijas sestdien pulcējās Neretas “Riekstiņos”, lai svinētu rakstnieka jubileju un vēlreiz apliecinātu — viņa labie darbi dzīvo joprojām.
Atklājot svētkus dievnamā, rakstniekam veltītā svētbrīdī mācītājs Aldis Pavlovičs gluži kā no Bībeles lasīja “Baltās grāmatas” tēlojumu “Baznīca”. Baltā Neretas luterāņu baznīca ar lielo gaili torņa galā šodien šķiet tāda pati, kādu mazais Jancis to atceras pirmā baznīcas apmeklējuma laikā pirms vairāk nekā simts gadiem. Klausoties mācītājā, atcerējos Jāņa Jaunsudrabiņa vārdus, ka “mainās tikai cilvēki, bet viņu prieki un bēdas pastāv mūžīgi”.
Septembrī apritēs desmit gadu, kopš Jānis Jaunsudrabiņš no Vācijas pārbedīts Neretas Ķišku kapsētā. Toreiz, gatavojoties rakstnieka 120. dzimšanas dienas svinībām, Latvijas valdībai pietrūka pāris tūkstošu latu, lai rakstnieka un viņa ģimenes mirstīgās atliekas pārvestu dzimtenē. To sestdien atcerējās Oļģerts Šabanskis, kurš pirms desmit gadiem ziedoja naudu rakstnieka pārbedīšanai. Šabanska kungs atzina, ka ir milzīgs gandarījums redzēt, ka viņa artava rakstnieka piemiņas saglabāšanā ir bijusi noderīga.
Ķišku kapsētā rakstnieka kaps slīga ziedos, dega svecīšu liesmas un skanēja pateicības vārdi.
No sirds uz sirdi sveicienus sūtīja bijušais ilggadējais Neretas pagasta padomes priekšsēdētājs Tālis Zālītis, kurš ir arī viens no rakstnieka piemiņas sargātājiem. Ziedi bija atvesti arī no kaimiņpagastiem, Garkalnes pagasta un Latvijas rakstnieku savienības.
Jāņa Jaunsudrabiņa “Baltās grāmatas” laiku vislabāk izjust, “Mūsmājās” viesojoties. Par to muzejā “Riekstiņi”, kuram šogad aprit 40 gadu, jau daudzus gadus gādā Ilze Līduma. Ļaudis “Mūsmāju” pagalmā viņa sagaidīja vienkārši un sirsnīgi — tie, kuri ir atnākuši un atbraukuši, ir savējie. Kaut reizi gadā iegriežoties “Riekstiņos”, var pārliecināties, ka sētvidū joprojām zaļo mauriņš, aiz klētiņas iedziedas gailis un apkārt lauki, mežs un klusums.
“Pirms rakstnieka dzimšanas dienas viesojoties Garkalnes pagastā, nevarēju pierast pie trokšņa, kas tur valda, jo pagasts ir lielceļa malā. Esam pieraduši pie šejienes miera un klusuma. Nereta ir mazā Janča kluss dzīves sākums un noslēgums, bet trokšņainajā Garkalnē sākās rakstnieka trimdas ceļš uz Vāciju,” stāsta muzeja vadītāja Ilze Līduma. Kā jau dzimšanas dienas svinībās — par jautrību gādāja dramatiskie kolektīvi, kuri visu dienu spēlēja teātri uz improvizētas skatuves — zālājā turpat “Riekstiņu” sētvidū.
