Dzīve atdota citiem — tā var raksturot rakstnieci Emīliju Prūsu — Dzenīti, kuras mūžs ilgus gadus bijis saistīts ar Pļaviņām. Šajās dienās Pļaviņu novada kultūras centrā notika viņas 135 gadu jubilejas atceres pasākums.
Rakstnieces mūžam, literārajai un sabiedriskajai dzīvei nerimtīgi sekojis līdzi viņas radinieks Juris Saulgoze, kurš apkopojis apjomīgu materiālu par šo ievērojamo pļaviņieti un viņas literāro mantojumu. To viņš izsmeļoši atklāja pasākuma apmeklētājiem.
Lietuvā novērtē
Emīlija Prūsa — Dzenīte dzimusi vietalviešu ģimenē. 18 gadu vecumā viņa iegūst mājskolotājas diplomu un, meklējot plašākus apvāršņus, dodas uz Krieviju. 26 gadu vecumā Emīlija apprecas ar lietuvieti Ādamu Prūsu, un 1918. gadā ģimene pārceļas dzīvot uz Viļņu. Emīlija, pateicoties savām svešvalodu zināšanām, atrod darbu Viļņas universitātes bibliotēkā, vēlāk dzīvo Kauņā. Jau šajā laikā viņa ir sabiedriski aktīva, darbojoties “Zīdaiņu glābšanas biedrībā” un bērnu palīdzības biedrībā “Piena piliens”. 1931. gadā Lietuvas valdība latvietei Emīlijai Prūsai piešķir Vitauta Dižā 3. pakāpes ordeni un goda zīmi “Rikio”, novērtējot viņas ieguldījumu Lietuvas kultūrā. Tik augstu novērtējumu Latvijā viņa diemžēl nesaņem.
Pļaviņās Emīlija Prūsa aizvada 28 dzīves gadus. Māju Meža ielā viņa iegādājas un tur pārceļas 44 gadu vecumā, kad šķiras no vīra. Tur viņa turpina nodarboties ar rakstniecību un nesavtīgi palīdz citiem cilvēkiem, Pļaviņās nodibinot arī Bērnu aizsardzības biedrību, vēlāk vācot un sūtot ziedojuma paciņas izsūtītajiem uz Sibīriju, glābjot no nāves sarkanarmijas karavīru. Neraugoties uz viņas nesavtību, varas jukās un iekārtu maiņās viņai daudz darīts pāri, atņemot pat niecīgo pensiju un draudot izlikt no dzīvesvietas. Māja, kur pavadīti gan laimīgi, gan satraukti brīži, rakstnieces sirdī ieņem lielu vietu. 1950. gadā, kad padomju vara viņu grasās no tās padzīt, lai gan pati no tās jau atteikusies, dzīvojot nelielā tās daļā kā īrniece, rakstniece pieņem smago lēmumu aiziet no dzīves. Nākamajām paaudzēm viņa atstāj bagātu literāro mantojumu — izdotas grāmatas un manuskriptus.
Saikni jūt joprojām
Uz tikšanos bija atbraukuši vairāki rakstnieces dzimtas pārstāvji. Savas tantes piemiņai dziedāja operdziedātājs Uldis Leiškalns kopā ar savu meitiņu Raitu Kristiānu, kura spēlēja klavieres. Pasākumā piedalījās arī rakstnieces mazmeita, dēla Ringolda meita Hedviga ar ģimeni. Viņai bija astoņi gadi, kad rakstniece aizgāja mūžībā, bet Hedvigas kundze labi atminas labsirdīgo vecmāmiņu. Tagad viņas piemiņa glabājas grāmatās, par ko gādā ģimene. Prūšu māja, kā to nereti dēvē pļaviņieši, allaž saistījusi apkārtējo uzmanību. Tagad tur saimnieko Hedvigas kundzes brālis Oļģerts, kurš cenšas sakārtot īpašumu.
Emīlijas Prūsas radiniece Anda Leiškalne stāsta, ka tantes rakstniecības gars un vēlme palīdzēt citiem pārmantota arī viņas dzimtā. Anda ir žurnāliste, bioloģe un daudz rakstījusi par pedagoģijas, psiholoģijas, izglītības, medicīnas, vides aizsardzības tēmām, dabu.
— No vienas puses, ir gēni, jo manai meitiņai ir pat fiziska līdzība ar tanti Emīliju. Tomēr būtiskāks ir gars. Lai to mantotu, ne vienmēr jābūt asinsradniecībai. Šo garu jūtu gan sevī, tas bija arī manā mātē, un tas nereti pārmantojas arī cilvēkiem, kas šo saikni pat neapjauš. Kas gan ir tas iemesls, kura dēļ cilvēkiem būtu tik svarīgi mūsdienās zināt par sen mirušu rakstnieci? Tas ir viņas nestais gars, kas joprojām svarīgs arī Pļaviņām. Pati to jūtu brīžos, darbojoties Krīzes grūtniecības centrā, kad iestājos par bērniem un dzīvību, lai kāds viņu vecākiem būtu liktenis un iespējas, — saka Anda Leiškalne.
