Mūsu novadniece rakstniece Lucija Ķuzāne ir optimiste un reāliste. Viņa līdz mazākajai niansei iedziļinās to cilvēku likteņos, par kuriem raksta. Nevienu nenosodot un netiesājot.
Mūsu novadniece rakstniece Lucija Ķuzāne ir optimiste un reāliste. Viņa līdz mazākajai niansei iedziļinās to cilvēku likteņos, par kuriem raksta. Nevienu nenosodot un netiesājot. Tiekoties ar lasītājiem, Lucija Ķuzāne viņus apbur ar plašajām kultūrvēstures zināšanām un savu personīgo šarmu. Viņa vienmēr ir moža, dzīvespriecīga un radošu ieceru spārnota. Arī uz savu dzīvi no augstā gadu kalna rakstniece noraugās tā, it kā viss vēl būtu ap viņu — dzīvībā pulsējošā Gricgale, vecāki, vienaudži, slavenie novadnieki, kuri sen aizsaulē… Lucija Ķuzāne (Medne)
Dokumentos ar īso “u”. Literatūrā — ar garo. Tāpēc rodas mūžīga neskaidrība un jautājumi, kā ir pareizi. Manuprāt, abējādi. Katrā reizē atbilstoši lietošanai.
Lucija — labs vārds, nozīmē gaismu. Viduslaikos Lucijas diena bijusi tieši ziemas saulgriežu laikā. Romēns Rolāns grāmatā “Kolā Brinjons” raksta: “Ap svētās Lucijas dienu jau varēja redzēt spīdam Jaunā gada acis.”
Dzimšanas laiks
1927. gada 30. oktobris, togad svētdiena. Toreizējai jaunajai Latvijai grūts, bet arī cerību pilns laiks. Cilvēki ļoti daudz strādāja. Izplēsa līdumus, būvējās, lika santīmu pie santīma, lai iekārtotu savu dzīvi — sev un bērniem un labklājīgai nākotnei. To darīja arī mani vecāki Kristaps un Mare niecīgajā, nepilnus 2 ha lielajā zemes pleķītī. Māte gāja piepelnīties pie lielajiem saimniekiem. Tēvs laboja pulksteņus, lodēja caurus traukus, izgatavoja uzrakstus ceļa stabiņiem, graudu maisiem un līdzīgām vajadzībām. Nākamais — 1928. — bija slapjais gads, kad gandrīz bez pārtraukuma vasarā esot lijis lietus. Sienu gotiņai tomēr “sazvejoja” uz pusgrauda pļautās saimnieku pļavās. Bada mūsmājās neesot bijis.
Dzīvesvieta
Gricgales krogs Mēmeles pagastā, kam tēvs deva nosaukumu “Medņi”. Manas dzimšanas laikā jau gandrīz 100 gadu veca ēka. Iekšpusē dūmos apkūpējusi. Pasaules kara laikā, krievu un vācu armijai garām ejot, krietni apskādēta. Manam tēvam šo krogu kopā ar amatnieka zemīti piešķīra agrārreforma ap 1925. gadu.
Vecāki
Mare un Kristaps. Abi jau dzīves likstu pārbaudīti. Kad viņi sagāja kopā, Kristapam bija 49 gadi, mirusi viņa pirmā sieva, mazais dēls, māte — nu visi aizvesti uz Mēmeles kapiem. Marei — 35 gadi. Karā pazudis pirmais vīrs. Palikusi meita — tolaik gadu 11 veca. Aiz muguras kalpones gaitas pie saimnieka Neretas un Zalves pagastā. Kas viņus abus saistīja? Krogs. Mare ilgojās pēc pastāvīga jumta virs galvas. Kristapam vajadzēja, kurš palīdz nastu nest — tikt galā ar grūti sakopjamo kroga ēku un zemi. Viņu kopdzīvei bija atvēlēti kādi nepilni 12 gadi, jo Kristapa mūžs nebija ilgs.
Skolas
Gricgalē, tā senā, kurai manā laikā jau bija gandrīz pusotra gadsimta. Viena skolotāja (Anna Maļinovska) mācīja visas četras klases. Vai tāpēc mēs bijām dumjāki kā tagad mācītie? Taisnība — skolotāja mūs jau sākumā sašķiroja: mantīgākiem paredzēja tālāku skološanos, nemantīgiem pietika ar četrām klasēm. Es biju starp nemantīgajiem, jo pēc tēva nāves dzīvojām ļoti trūcīgi.
Mēmelē, baronu Hārenu pilī, sešklasīgā skola. Tā man it kā nebija paredzēta, bet es tur nokļuvu.
Arī ģimnāzija Jēkabpilī man nebija paredzēta, un arī tur es nokļuvu, jo sajuka laiki, zuda naudas vērtība. Pie tam gadījās jauns skolotājs Andrejs Dragūns, kurš manai mātei prata iestāstīt, ka skuķe jāskolo tālāk. Māte bija godkārīga, tāpēc riskēja.
Skolotājas darbs
Arī tas man nokrita kā no gaisa. Pēc vidusskolas beigšanas ganīju govis, kad ieradās Mēmeles skolas direktors Oto Ģērķis un aicināja: “Vai tu, meitiņ, negribi būt skolotāja?”. Kā gan meitiņa negribēs, ja viņai likās, ka skolotāja amats stāv tūlīt aiz Dieva.
Biju skolotāja 31 gadu — Mēmeles pamatskolā, Jēkabpilī gan vidusskolā, gan tehnikumā. Visās tajās vietās un ēkās, kur pati biju mācījusies.
Augstāko izglītību (Rīgas pedagoģiskajā institūtā) ieguvu reizē ar skolmeistarošanu — mācījos neklātienē.
Toreiz, pēckara gados, šādā veidā mācījās tūkstošiem skolotāju. Tad man jau būtu gribējies studēt žurnālistiku, bet tajā nozarē neklātienes apmācības nebija.
Literatūra
Jau kopš bērnības un lasītprašanas rakstnieki man likās augstākas būtnes. Kaut gan nevarēju iedomāties, ka arī es spētu tik tālu aizsniegties — līdz rakstīt varēšanai. Tāpēc ilgi neiedrošinājos. Man jau bija 30 gadu, kad iedrīkstējos Jēkabpils rajona avīzei “Brīvā Daugava” aiznest savas rakstu rindas. Uz redakcijas telpām veda sudrabkrāsā nopindzelētas trepes. Es kāpu augšup pa tām ar tādu sajūtu, it kā ietu uz debesīm. Un domāju: “Cik es būtu laimīga, ja mani aicinātu strādāt šajā redakcijā.”
Pienāca brīdis, kad aicināja, bet tad es sacīju “nē” un domāju: “Ja mani aicinātu uz lielo avīzi “Cīņa”, tad gan es ietu.” Nāca arī tāds aicinājums, un atkal es sacīju — nē! Vai nav jocīgi, kā ideāli, gadiem ejot, pamazām atkāpjas?
Pirmā publikācija
1957. gadā, pirmā grāmata — 1970. gadā. Pa vidu 13 gadu. Ak, kāpēc tik garš un gauss ceļš? Ar ko tie gadi piepildīti? Ar visai grūto skolotājas darbu un audzināmajām klasēm. Ar vētrainiem pārdzīvojumiem, kad par “mutes palaišanu” iekūlos disidentos un saņēmu smagus belzienus. Ar tā laika grāmatizdošanas kārtību, kad iesācējam autoram tikt pie pirmās grāmatas tas pats, kas Bībelē minētajam kamielim izlīst caur adatas aci. Ja neatradās kāds, kurš kamielim palīdz to adatas aci platāku pastiept, tad pūles veltas.
Man palaimējās. Mans manuskripts par sēlisko Augšzemi nonāca Imanta Auziņa rokās. Klātienē mēs nebijām pazīstami, bet viņš man pastiepa pretī draudzīgu plaukstu. Manuskriptu izdevniecība pieņēma, bet līdz grāmatiņas izdošanai pagāja trīs gadi. Tādi bija toreizējie ražošanas ātrumi.
Kas sakrājies pa šiem gadiem
No pirmās publikācijas līdz šaidienai 45 gadu laikā. Nesen pārskatīju savas piezīmes. Tās nopietnāk ņemamās publikācijas avīzēs un žurnālos tuvu pieciem simtiem.
Grāmatas — deviņas: “Mana Augšzeme stāsta” — 1970., “Zodiaka loks” — 1975., “Esmu uzticīgs” — 1977., “Jūlijs Dievkociņš” — 1980., “Saule mūžam mana” — 1986., “Laime mani meklē” — 1989., “Saules koka meklētājs” — 2000., “Annas Pumpures dzīve” — 1999., “Viņi runā, kad atnāk laiks” — 2001. (Šajā ir arī citu autoru darbi, bet tomēr es to uzskatu par savu grāmatu, jo tās veidošana ir mans darbs.) Grāmatu tēmas — tikai dokumentālās, jo dzīves īstenība ir daudz interesantāka par jebkuru izdomu.
Grāmatas, kurās mani darbi kopā ar citu autoru darbiem, tā sauktie kopkrājumi — 14.
Manas sastādītās dzejas izlases — 2.
Dažādu autoru grāmatas, kuru veidošanā esmu piedalījusies kā konsultante, rakstījusi priekšvārdus vai pēcvārdus — 5.
Grāmatas, pie kurām esmu darbojusies kā redaktore — 3.
Darbi pēdējā gada laikā. Tā bija reprezentācijas grāmata “Jēkabpils”, pie kuras strādāja autoru kolektīvs Skaidrītes Gailītes vadībā. Mans uzdevums bija — attēlot Jēkabpils vēsturi līdz Pirmajam pasaules karam un stāstīt par Atmodas laika notikumiem Jēkabpilī.
Pie kā strādāju?
Nesēdēsi, rokas klēpī salikusi. Tāpēc darbojos. Rakstu par to laiku, kad mans tēvs Kristaps Mednis bija jauns un darbojās Mēmeles pagasta kultūras dzīvē. Kā toreiz izskatījās tajā novadā — Vecmēmelē? Kādi ļaudis tur dzīvoja? Kādi notikumi risinājās?
Man ir vecu ļaužu atmiņas. Salīdzinu tās ar dokumentālo materiālu — fotogrāfijām, vēstures liecībām. Notikumu laiks — 19. gadsimta beigas, 20. gadsimta sākums. Nosaukuma šim darbam vēl nav.
Neizmantots vēl gaida manuskripts “Viss debesu vējos” — par Liepāju, ko izdevniecībās man divreiz pazaudēja. Mēģinu to restaurēt, lai gan maz cerību, ka varēs iznākt grāmata — izdevēji tagad cenšas drukāt tikai to, kas tūlīt nes naudu.
Aprīļa beigās iznāks grāmata “Jumavas” izdevniecībā “Mana Sēlija” (Jēkaba Vītola atmiņas par veciem laikiem). Šīs grāmatas izdošanu atbalsta bagāts cilvēks Vilis Vītols. Tajā manā apdarē ir atmiņas, ko stāsta Jēkabs Vītols. Darbības vietas — Sece, Jaunjelgava, Sauka… Personas — Vītolu dzimta, no kuras pirmskara laikā Latvijas Universitātē darbojās divi profesori. Ceram, ka grāmata paspēs iznākt līdz maija sākumam, kad Viesītē būs 3. sēļu kongress. Šī grāmata būs gan Viļa Vītola, gan mans dāvinājums Sēlijai.
“Skubinu, mudinu”
Tas vēl nav viss. Zasas pagasta ļaudis gatavo grāmatu par savu pagastu. Palīdzu viņiem, izskatot uzrakstītos materiālus. Vārdu sakot — konsultēju.
Sarosījušies arī saucieši rakstīt par Sauku. Skubinu, mudinu, jo tas ir ļoti vajadzīgs darbs — Mūžības plūdumā atstāt kādas ziņas par savu laiku un vietu. Kaut būtu vairāk gribētāju! Vasarā, kad būšu Gricgalē, mēģināšu ar šādu ieceri aizkustināt arī pilskalniešus.
