Kurš gan no mums nav braucis garām Krustpils baznīcai un Pils rajonam Jēkabpilī? Tieši tāpēc lasītājiem varētu būt interesants jēkabpilietes Elizabetes Eglītes romāns “Tikšanās laikā”. Izlasīt šo grāmatu man gribējās divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, redzēt, cik prasmīgi rakstīšana veicas gados jaunai autorei. Otrkārt, tāpēc, ka stāsts ir par mums tik zināmu vietu. Nejutos vīlusies, tāpēc arī interesanta šķita tikšanās ar Elizabeti. Tā notika Pļaviņu novada ģimnāzijā, kur kopā ar jauniešiem un novada bibliotēkas pārstāvjiem iztaujājām jauno rakstnieci par viņas daiļradi.
Rada savu sāgu
Kuri nav lasījuši šo grāmatu, atklāšu vien tik, ka tas ir fantāzijas žanra romāns, kurā satiekas divi atšķirīgos gadsimtos dzīvojoši jaunieši — mūsdienu vidusskolniece Eleonora un Niks, nākamais barons fon Korfs. Viņi atraduši vietu pie Krustpils baznīcas mūra, kur iespējams ceļot laikā. Tomēr visam pamatā ir mīlestība.
— Kad sarakstīta grāmata?
— Vidusskolas laikā. Tolaik ļoti populāras bija fantastikas sāgas “Krēsla” grāmatas. Aizdomājos — ja jau tik daudziem tās patīk, tad varētu uzrakstīt kaut ko līdzīgu, bet savu. Vampīri un vilkači vairs nešķita interesanti, un izvēlējos to, kas ir tuvs un pazīstams — jaunieši, Krustpils pils un baznīca, kuras apkārtne iepazīta līdz sīkumiem, jo netālu dzīvoju. Grāmata balstīta uz diezgan pietuvinātiem vēstures faktiem. Triju gadu laikā to visu rakstīju rokrakstā uz papīra, un vidusskolas beigās tapa apjomīgs melnraksts.
— Kā tas nonāca līdz izdevniecībai?
— Tajā laikā izdevniecība “Zvaigzne ABC” rīkoja bērnu un jauniešu oriģinālliteratūras darbu konkursu, kurā piedalījos un ieguvu veicināšanas balvu, kas deva iespēju izdot manu grāmatu. Kad pabeidzu rakstīt, pašai gan vairs nebija vēlmes to publicēt, bet ģimene mani bīdīja, ka vajag turpināt, jo ieguldīts taču tik liels darbs, un nevajag atteikties no iecerēm. Izkopējot manuskriptu, kas jau bija pārrakstīts datorā, brālis to lielo papīra kaudzi ar vairāk nekā 500 lappusēm aiznesa uz izdevniecību.
Raksta rokrakstā
— Kāpēc rakstīji rokrakstā, nevis ar datoru?
— Lai nepazūd sākotnējā doma un varu palūkoties atpakaļ, kā tā veidojusies. Datoram ir tā īpašība, ka gribas uzreiz visu labot, un tad reizēm kaut kas pazūd vai mainās. Zinu, kā dažkārt blogeri vairākas stundas raksta vienu tekstu, jo nepārtraukti notiek labošana.
— Kāds bija laiks no manuskripta iesniegšanas līdz gatavai grāmatai?
— Grūts un ilgs, jo grāmata iznāca pēc trijiem gadiem. Ar redaktores Lauras Dreižes palīdzību manuskripts saruka līdz 300 lappusēm. Nepatīk jau svītrot un atteikties no pašas uzrakstītā, vienmēr uzklausīt aizrādījumus, bet labojumi, tāpat kā īsināšana, bija nepieciešami. Tie un visi redaktores padomi izrādījās ļoti vērtīgi. Vajadzēja lielu pacietību, lai tiktu līdz noslēgumam. Pateicoties balvai, izdošanā gan nebija jāiegulda savi līdzekļi.
— Ko klasesbiedri teica par tavu rakstīšanu?
— Viņi to nezināja. Tas bija Mans Lielais Noslēpums! Neesmu ļoti sabiedriska meitene, tāpēc nebija to grūti noslēpt. Galvenokārt rakstīju mājās. Arī tagad daudzi nezina par grāmatu, jo Eglīte ir pseidonīms. Izvēlējos savas vecmāmiņas jaunības uzvārdu. Kad iznāca grāmata, biju uzaicināta par to pastāstīt televīzijas raidījumā “Dzīvīte”. Tā kā to raida darbdienu rītos, domāju, neviens jau tāpat neredzēs. Tomēr vienas draudzenes māsa bija redzējusi, un tad jau uzzināja arī citi. Reakcija bija visdažādākā — izbrīns, sajūsma, prieks un dusmas, ka nevienam neko neesmu teikusi. Daudzi gan to nezina joprojām, un es arī nestāstu.
Pagātne šķiet
interesantāka
— Grāmatā Eleonora vairāk dodas pagātnē, nevis Niks nākotnē. Kāpēc?
— Pagātne man šķiet interesantāka, jo nākotne, manuprāt, ar savām tehnoloģijām ir daudz paredzamāka. Es personīgi gribētu atgriezties pagātnē, lai paraudzītos uz Krustpils pili un dzimto vietu, kas pašai ir tik tuva.
— Cik grāmatā ir no pašas dzīves?
— Maz. Daļa par notiekošo vidusskolā, protams, ir no realitātes, bet tā nav mana personīgā pieredze. Dažkārt draugi mēģina personāžos saskatīt līdzību ar konkrētiem cilvēkiem, bet nākas viņus apbēdināt — tā nav.
— Grāmatnīcās meklē savu grāmatu?
— Kad ieeju, vienmēr paskatos. Dažās tā vairs nav nopērkama.
— Ir idejas jaunām grāmatām?
— Jā, bet pagaidām nekas konkrēts nav iesākts. Vidusskolā bija vieglāk, jo nebija tik daudz papildu pienākumu. Tagad ir mācības, darbs, un mūza arī tik bieži “neatlido”.
— Kādas grāmatas pašai patīk lasīt?
— Lasu angļu valodā, patīk fantastika, detektīvi nesaista. Ja grāmata neiepatīkas, tad vairāk pārlasu “pa diagonāli”. Tāpēc pēc iespējas biežāk cenšos lasīt recenzijas un atsauksmes, lai pati izvēlētos.
— Vai tagadējais darbs arī saistīts ar literatūru?
— Esmu pabeigusi bakalaura studijas filoloģijā, jo valodas mani vienmēr interesējušas. Šobrīd gan strādāju citā jomā un dzīvoju Rīgā. ◆
