Aizkraukles vēstures un mākslas muzejā nesen varējām apskatīt bijušā Aizkraukles mēra Viļņa Plūmes māsīcas mākslinieces Vitas Plūmes izstādi “Noaustie stāsti”. Noslēguma pasākumā piedalījās arī pati māksliniece, kuras dzīvesvieta ir Kanādā, bet darbavieta — ASV. Viņa muzejam uzdāvināja pašas austo sava brālēna Viļņa Plūmes portretu. “Man par sevi nepatīk daudz stāstīt — es savas izjūtas izsaku ar diegiem, rakstiem, aušanu,” teic māksliniece.
Latviskumu saglabā
— Esat dzimusi Latvijā vai Kanādā?
— Kanādā. Mana māte un tēvs tur nokļuva kara dēļ. Mans tēvs Artūrs Plūme bija Viļņa Plūmes tēvabrālis. Kara laikā viņš nokļuva nometnē Zviedrijā. Lai viņu neizdotu Krievijai, viņš sevi ievainoja, bet vēlāk nonāca Anglijā. Tur arī mana māte satika tēvu, un vēlāk abi apprecējās. Kanādā dzīvoja mūsu radinieki, un viņi uzaicināja pie sevis. Tēvs nekad par to nerunāja. Tikai divus gadus pirms viņa nāves es biju latviešu atceres koncertā, tajā stāstīja par leģionāriem Zviedrijā un manu tēti tur arī pieminēja. Par tā laika dramatiskajiem notikumiem vairāk uzzināju vēstures grāmatās.
— Ģimenē runājāt latviski?
— Ģimenē bijām trīs māsas, es — visjaunākā. Lai gan dzīvojām svešumā, vecāki mums mācīja latviešu valodu un kultūru, lai mēs nekad neaizmirstu savas saknes. Sestdienās apmeklējām latviešu skolu, mums bija deju kopa, darbojos koklētāju grupā. Arī dievkalpojumi baznīcā bija latviešu valodā. Lasījām latviešu grāmatas. Vecāki par mums ļoti gādāja, taču tēvs nomira, kad man bija 16 gadu, bet māte viņsaulē aizgāja pirms četriem gadiem. Māte uz Latviju tā arī vairs nekad neatbrauca — viņai par dzimteni bija skaistas atmiņas, un viņa nevēlējās tās sabojāt.
Atved dzeloņdrāti
— Kad pati pirmo reizi atbraucāt uz Latviju?
— Tas bija 1988. gadā, kad Polijā organizēja starptautisku māk-slas darbu izstādi. Tad arī abi ar vīru atbraucām, un es pirmo reizi satiku savu brālēnu Vilni Plūmi. Viņš par mums ļoti rūpējās. Sagādāja visu vajadzīgo. 1989. gadā piedalījos tekstilmākslas izstādē Rīgā un simpozijā Jūrmalā. Reiz manam mākslas darbam vajadzēja dzeloņdrāti, no Kanādas to nebiju atvedusi, jo tā ir smaga. Taču Latvijā nekur nevarēja dabūt. Tad nu Vilnis to sameklēja un atveda no savām Bebru mājām. Manam darbam bija simboliska nozīme — mēs, tautieši svešumā, gribam tikties ar tautiešiem Latvijā, bet pa vidu ir dzeloņdrāts, kas mūs šķir. Skatītāji to saprata un uz dzeloņdrāts salika ziedus. Tas bija ļoti aizkustinoši.
Iesaiņo rozā
velosipēdu
— Man stāstīja, ka jūs pa Rīgu braucat ar velosipēdu?
— Man ļoti patīk braukt ar velosipēdu. Kādreiz, kad Rīgā organizējām manu darbu izstādi, kastē iesaiņoju savu rozā velosipēdu un no Kanādas to atvedu uz Latviju. Ar to braucu pa Rīgu, bet brālēns Vilnis man teica, ka es esmu traka — tik liela satiksme, tas esot bīstami! Velosipēds vēl tagad ir Rīgā pie radiem. Tagad Rīgā velosipēdistu ir daudz vairāk. Kopā ar paziņām reiz devāmies skaistā velobraucienā no Madonas līdz Ērgļiem.
Vasaras skolā?
Nekad!
— Kas jums iemācīja aust?
— Latvieši svešatnē ļoti centās turēties kopā. Mana mamma bija ļoti laba pavāre, dzīvojām Kanādā, Monreālā. Tautieši ASV organizēja vasaras nometni, un tur vajadzēja pavāru. Mamma piekrita, bet man vajadzēja braukt līdzi. Viņa man teica — tu varētu mācīties vasaras skolā. Par to biju sašutusi — es lai vasarā mācītos? Nekad!
Nometnē mazgāju traukus, jo mācīties negribēju. Bet tur bija daudz jauniešu, viņi gatavoja keramikas izstrādājumus, rotas, auda, spēlēja volejbolu. Tā kā pēcpusdienas man bija brīvas, nolēmu pamēģināt, un man iepatikās. Steļļu nebija — pie galda un sev ap vidukli piesējām diegus un audām prievītes. Aušanā izmantojām arī slotaskātu un zīmuļus. Man bija ļoti liels prieks, ka pati savām rokām varu ko izveidot.
Tiek pie gobelēna
— Esat audusi arī tautastērpus?
— Ausma Siliņa darināja tautastērpus, un viņai mājās bija arī stelles, tas mani ļoti piesaistīja. Pie viņas pavadīju savu brīvo laiku. Jautāju, vai nevajag palīga, un viņa man atļāva stellēs salikt diegus. Ausmai bija daudz pasūtījumu, tomēr aust viņa man neiemācīja. Pabeidzu ģimnāziju, un aust es iemācījos daiļamatnieku koledžā. Iemācījos arī krāsot diegus. Koledžā mācījos trīs gadus, pēc tam nolēmu studēt. Nopirku vienkāršas stelles un sāku aust. Ačkupa tautas kopai Monreālā audu vīriešu jostas. Kāds vēlējās Lielvārdes villaini, bet man bija Lielvārdes tautastērps. Atradu pareizos rak-stus, diegus un noaudu pirmo villaini. Pēc tam vēl divas, tomēr sapratu, ka es tautas daiļamatmeistare nekad nebūšu.
— Kādēļ?
— Jo man nepatika visu laiku aust vienu un to pašu, vienādus darbus. Sapratu, ka man patīk katru reizi aust ko atšķirīgu, izdomāt kaut ko jaunu. Skolai vajadzēja naudu, un es, būdama Monreālā, nolēmu meklēt darbu. Aizgāju uz divām darba intervijām. Pirmā bija fabrikā, kur auda palagus, tur vajadzēja uzmanīt aušanas iekārtas un sasiet pārrautos diegus. Tas mani nesaistīja. Otrs darba piedāvājums bija mākslinieku darbnīcā — četri cilvēki auda milzīgus gobelēnus viesnīcām, pa visu sienu. Tas man patika, tas bija pie sirds. Pieteicos, un nākamajā dienā man jau ļāva aust. Mākslinieku darbnīcā nostrādāju divus gadus un sapratu, ka domas lidojums, radošums, ideja mākslas darbā ir vissvarīgākā. Augstskolā, Nova Skotijas Mākslas un dizaina koledžā, ieguvu bakalaura un maģistra grādu mākslā, audu, piedalījos izstādēs.
— Ko par jūsu izvēli teica māte?
— Māte gribēja, lai meita ir zobārste. Viņa uztraucās, ka es ar mākslu nenopelnīšu sev iztiku. Tomēr vēlāk viņa priecājās, ka es varu sevi apliecināt, ka man patīk savs darbs un varu arī nopelnīt. Daudzus gadus nostrādāju augstskolā par pasniedzēju.
Sajūsma pielīp
— Darbs ar studentiem patīk?
— Ļoti! Man patīk mācīt, un studenti jūt, ka man pret aušanu ir īpašas jūtas, es aužu ar mīlestību. Par iespēju aust, radīt ko jaunu esmu sajūsmā, un arī studenti pārņem manu sajūsmu. Priecājos par to, ko viņi rada ar savu izdomu un rokām.
— Viņiem atklājat, ka esat latviete un kas ir Latvija?
— Mācot dažādas pasaules kultūras, pastāstu arī par latviešu kultūru, rakstiem, tekstilmākslu un arī latviešu tekstilmāksliniekiem. Latviešu raksti, dzīves uztvere ir ieausta arī manā dzīvē.
— Aužot esat laimīga?
— Kad kādreiz audu trīs vienādas villaines, tāda nebiju. Kad radu ko jaunu, tad gan. Aušana, raksti, krāsas man bija kā latviešu valoda, kurā izteicu savas domas un jūtas. Aužot iemācījos izprast latviešu rakstus, latviešu kultūru. Noaudu Latvijas sarkanbaltsarkano karogu, jostas, arī Lielvārdes jostu. Tautiskos rakstus un Latvijas politiku iepazinu vēl tad, kad Latvija nebija brīva.
Atvieglo darbu
— Kā var noaust portretu?
— Izmantoju fotogrāfijas un “Photoshop” datorprogrammu. Stelles ir savienotas ar datoru, tomēr nav tā, ka dators visu izdara manā vietā — man ir jāauž pašai, jāmin steļļu pedāļi. Noaužu melnbaltu darbu, bet pēc tam to nokrāsoju. Dators ir kā sarežģīts papīra gabals, uz kura daudz kas ir uzrakstīts, un tas informē stelles. Dators atvieglo darbu — ļauj noaust arvien sarežģītākus darbus. Tā esmu noaudusi arī sava tēva Artūra un brālēna Viļņa portretus. ASV ārpolitikas dēļ karadarbībā Afganistānā un Irākā bojā ir gājuši ļoti daudz karavīru. Viņu piemiņai, kā arī, lai liktu domāt par cilvēka vērtību, par to, cik viegli mēs zaudējam cilvēku dzīvības, cik postošs ir karš, aužu karavīru seju fragmentus — acis, jo tieši acis ir visizteiksmīgākās, tās uzrunā, daudz pasaka, liek aizdomāties. Šie darbi — daudzas, daudzas acis — ir bijuši izstādēs ASV. Daļu darbu var apskatīt arī mājaslapā [email protected].
— Cik karavīru seju fragmentus esat noaudusi?
— Vairāk kā 340, no viņiem 157 ir kanādieši un 180 ASV pilsoņu. Pie darbiem ir arī karavīru vārdi, dzīvesvieta, dzimšanas un miršanas datums. Pavisam karā Afganistānā un Irākā ir krituši ap 5000 ASV karavīru. Katrai ģimenei tās ir lielas sāpes, taču ASV karadarbību turpina.
Mācīsies gatavot
makaronus
— Teicāt, ka esat nolēmusi doties pensijā.
— Šis universitātē man kā asociētajai profesorei bija pēdējais mācību gads. Kanādā pensijā var doties tikai no 65 gadu vecuma, bet es došos priekšlaicīgā pensijā — to saņemšu gan par Kanādā, gan ASV nostrādātajiem gadiem. Pārcelšos uz pastāvīgu dzīvi Kanādā.
— ???
— ASV ir milzīga valsts ar ļoti lielu iedzīvotāju skaitu, Kanādā iedzīvotāju ir daudz mazāk. Man nepatīk arī ASV ārpolitika, tās karadarbība citās valstīs. Turklāt Kanādā ir manas dzimtās mājas.
— Ko iesāksiet mājās?
— Abi ar vīru gribam daudz ceļot. Vasaras nometnēs mācīšu, kā aust — varbūt pat prievītes, izmantojot slotaskātu — Monreālas vasaras nometnēs to esmu darījusi. Pati mācīšos gatavot makaronus un cept pīrāgus. Mamma man kādreiz iemācīja, kā pareizi griezt gaļu pīrāgiem, un tas ģimenē bija mans darbs, bet pīrāgus cept uzticēja vecākajām māsām, un tā es cept neiemācījos. Tagad gribu nokavēto atgūt.
