Šonedēļ esmu pareģe, jo zinu, ko man pa tālruni teiks katrs otrais zvanītājs. Vispirms man pajautās “Vai tev gurķus vajag?” Pēc tam sekos draudi: “Ja nē, es tos izmetīšu miskastē!” Visi jau zina, ka man ir mīksta sirds un es dabas veltēm kā līgava pie altāra vienmēr saku “jā!”. Tikai nesaprotu, kāpēc esmu resna, ja rudenī ēdu tikai dārzeņus un augļus. Zinu jau, drīz būs zvani ar jautājumu “Ābolus un bumbierus vajag?” Nu kā lai neņem? Tas ir tikpat kā dažu deputātu iemīļotā sentence: “Nu kā lai nesola?”
Tā nu tagad gurķojos, precīzāk sakot, gatavoju dažādus salātus savās variācijās. Man, piemēram, nepatīk to tradicionālie nosaukumi. Visi zina, kas ir Latgales salāti, bet man tas jau ir noiets posms. Es tiem pielieku puskaroti mazāk etiķa, un nu ir manis izgudrotā recepte “Maigais pieskāriens”. Vienu porciju sagatavoju bez dillēm, līdz ar to man ir salāti ar nosaukumu “Kad tevis nav”. Galvenais — it visu gatavot un nosaukt ar radošu piesitienu. Kas zina, varbūt drīz varēšu laist klajā grāmatu “Radošais Izabellas lidojums ar gurķiem un bumbieriem”. Tagad jau pavāru grāmatas ir ļoti modē.
