(Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags” 11. oktobra numurā.) Bēgšana Noklausījies vectēva stāstu par Jāņa Jaunsudrabiņa radurakstiem, par viņu saskarsmi bērnībā, pavaicāju: — Vai tad tālākajās dzīves gaitās tu ar rakstnieku nesatikies?
(Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags” 11. oktobra numurā.)
Bēgšana
Noklausījies vectēva stāstu par Jāņa Jaunsudrabiņa radurakstiem, par viņu saskarsmi bērnībā, pavaicāju: — Vai tad tālākajās dzīves gaitās tu ar rakstnieku nesatikies? — Tikāmies, tikāmies gan, — atbildēja vectēvs. Uzzinu, ka Pirmā pasaules kara laikā, kad 1915. gada vasarā ķeizariskās Vācijas karaspēks bija okupējis lielāko daļu Kurzemes un fronte tuvojusies Augškurzemei, vectēvs nolēmis pamest nesen uzcelto Vietnieku istabiņu un doties bēgļu gaitās. Cerēdams, ka vācieši pie Daugavas tiks apturēti un no sēļu zemēm padzīti, vectēvs ar sievu Annu un abiem bērniem — dēlu Valdi un meitu Almu — devies uz Pļaviņām, kur Jānim Jaunsudrabiņam piederējusi nepabeigta māja.
Uz Krieviju
Rakstnieka tēvs radus laipni uzņēmis, atļāvis dzīvot savā mājā, cik ilgi nepieciešams. Tā pagājušas vairākas nedēļas. Kad vācu artilērija no Daugavas kreisā krasta pāri upei sākusi Pļaviņu apšaudi, abi ar rakstnieku nosprieduši, ka jābēg uz Iekškrieviju.
Rakstnieks ar sievu un meitu posies braukt uz Baku pie Upīšu Ernesta. Vectēvs kopā ar ģimeni sēdies vilcienā, vairākas nedēļas braucis pa Krievijas plašumiem un apmeties Dienvidurālos, Jekaterinburgas apgabalā, kādā sādžā. Toreiz vectēvs vēl nezinājis, ka svešumā nāksies pavadīt gandrīz piecus gadus.
Dienvidurālos iedzīvojas
Pēc oktobra apvērsuma Krievijā sācies pilsoņu karš. Vectēvs knapi izvairījies no mobilizācijas Kolčaka armijā. Galu galā viņš Krievijas sādžā tīri labi iedzīvojies, turējis divas govis un zirgu, apstrādājis zemesgabalu. Vietējiem iedzīvotājiem palīdzējis pielabot dažādas ēkas, gatavojis ratus un ragavas. Kad pienācis laiks braukt atpakaļ uz Latviju, sādžinieki teikuši: “Pjotr Jurgevič, paliec pie mums! Vai tad te slikta dzīve?”. 1920. gada pavasarī strēlnieku ešelonam piekabinātajā bēgļu vagonā vectēvs atgriezies Latvijā. Jānis Jaunsudrabiņš viņu sagaidījis Pļaviņu dzelzceļa stacijā, jo viņš Latvijā bija atgriezies jau 1918. gadā.
Ciemošanās “Meža Jurānos”
Pēc vectēva garā monologa jautāju atkal: “Vai Latvijas laikā tikāties, ciemojāties viens pie otra?”
— Ar to ciemošanos bija tā sliktāk. Rakstnieks dzīvoja gan Rīgā, gan Pļaviņās, braukāja pa ārzemēm. Man bija smagi jāstrādā, jāceļ jauna māja. Abi ar tēvu iekopām katru pēdu meža zemes, lauzām celmus. Rīgā biju labi, ja pāris reižu. Braucu apbērēt savu jaunāko brāli Jāni, apciemot māsu Matildi. Jaunsudrabiņš mana brāļa bērēs nebija, viņš tolaik bija ārzemēs, — stāstīja vectēvs.
Arvīds Osītis savā aprakstā “Saukasgals” arī norāda, ka Jānis Jaunsudrabiņš bijis atbraucis “Meža Jurānos”, kur portretējis savu vecomāti. — Pēc pirmās sievas Līzītes nāves Jaunsudrabiņš atbrauca uz “Meža Jurāniem”, viņam līdzi bija krāsu kaste un otas. Viņš portretēja sava tēva māti. Apciemoja mani “Plostiņos”, teica, ka došoties arī uz Zalvi pie Pavāriem un Osīšiem. Tā bija pēdējā reize, kad tikāmies, — pakšķinādams pīpi, domīgi teica vectēvs.
Tēva radi
Rakstnieks autobiogrāfiskajā aprakstā “Mana dzīve” diezgan sīki rakstījis par sava tēva radiem: “Vispār par tēva radiem man ir saglabājušās vislabākās atmiņas. Viņi nebija bagāti, arī ne pārāk sirsnīgi, bet ļoti patiesīgi ļaudis. Vēlāk, kad tēvs jau bija nomiris un mēs ar māti pārnākuši uz Neretu dzīvot, arvien reizi gadā mēs ceļojām uz Sauku. Vispirms pie manas tēva mātes uz Jurānu Jāņsētu (domāti “Meža Jurāni” — aut.), kur viņa dzīvoja pie savas jaunākās māsas, Jurānu saimnieces. Aizvien mēs ciemojāmies dienas divas, jo vajadzēja apciemot arī Vietnieku sētu un dažreiz arī Pavārus Zalves muižā. Pavāriene bija mana tēva māsa.”
Vecāmāte pīpē pīpi
Par tēva māti Jānis Jaunsudrabiņš rakstījis: “Savu tēva māti jeb, kā mēs viņu parasti saucām, Jurānu vecomāti es atceros vienīgi svētdienas drēbēs, jo es viņu redzēju, tikai ciemos aizbraucis, vai kad viņa kādreiz pie mums atbrauca. Viņa bija neliela, sausa, apsarkušām acīm un pīpēja pīpi, ko Saukā vecās sievas darīja nereti. Mani ieraudzīdama, viņa aizvien apraudājās vai nu aiz žēlabām par savu mirušo dēlu, vai arī aiz prieka, ka es palicis viņai kā piemiņa.” Jānis Jaunsudrabiņš kolorīti aprakstījis savu tēva māti, kura visu mūžu nodzīvojusi “Meža Jurānos” un nomirusi lielā vecumā — tuvu pie simts gadiem. Toreiz viņš bijis tālu, un par vecāsmātes nāvi viņam neticis ziņots. Rakstnieks nemin pat aptuvenu laiku, kad Jurānu vecāmāte mirusi. Domājams, ap 1930. — 1933. gadu. Jaunsudrabiņa tēva mātes dzimšanas un miršanas datus būs iespējams noskaidrot precīzi, jo ir saglabājušās Saukas baznīcas draudzes dzimšanas, miršanas un citu svarīgu cilvēku dzīves notikumu reģistra grāmatas, sākot ar 1834. gadu.
Turas kopā ar Pavāriem
Jānis Jaunsudrabiņš īpaši uzsvēris savas labās attiecības ar viņa tēva māsas radiem Pavāriem. Kad 1939. gada decembrī no tuberkulozes mirusi rakstnieka trešā sieva, viņš meklējis palīdzību, kā jau dažu labu reizi, pie Pavāru Annas, ar kuru visu mūžu turējies kopā baltās un nebaltās dienās. Varbūt tas izskaidrojams ar to, ka Anna dzīvojusi Rīgā, Bieriņos. Protams, ārpus šī nelielā apraksta palicis pētījums par citu Jāņa Jaunsudrabiņa tēva radu dzīves gaitām. Esmu apzinājis dažus rakstnieka radus no Lasmaņu, Pavāru, Rijnieku dzimtām, bet tas būs cits stāsts. Īpašs garstāsts top par Zalves Osīšu dzimtu.
— Paga, paga, aizmirsu tev pateikt, ka rakstīju rakstniekam vēstuli un aicināju padzīvot “Plostiņos”. Tas bija tajos gados, kad rakstnieka otrā sieva mēģināja viņu aptīt ap pirkstu, Jaunsudrabiņš bija pametis Pļaviņu māju un klejoja, kur acis rāda. Nezinu, vai manu vēstuli Jānīts saņēma vai ne, taču “Plostiņos” neieradās.
***
Rakstnieks nomira 1962. gada 28. augustā, mans vectēvs — 1963. gada 4. augustā. Tagad Sudrabiņu Jānīts un Vietnieku Pēterītis citā saulē var ciemoties viens pie otra, cik tīk.
Vilnis Vietnieks, Zalves pagasta Goda pilsonis
