(Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags’’ 27. maija numurā.)
Ģimenē dēls Alfreds piedzima 1925. gadā. Albertam Bitem saasinājās plaušu slimība, ko viņš bija ieguvis frontē no vācu indīgajām gāzēm, un 1926. gada 8. jūlijā viņš nomira 43 gadu vecumā. Alberts apbedīts Zalves kapsētā.
Minnai Bitei ar abiem bērniem sākās grūti laiki. Dieva laime, kaut kāda nauda bija iekrāta. Minna, būdama enerģiska sieviete, Zalves centrā ceļmalā, iepretim “Muižniekiem”, atvēra veikalu, kurā pārdeva dažādas lauksaimniecības preces. Nereti aiz letes tirgojās Minnas meita Milda. 1937. gada beigās Milda sadraudzējās ar Saukas “Baložu” bijušā saimnieka dēlu Jāni Svarinieku. 1938. gada 15. maijā Zalves baznīcā mācītājs Arveds Kiršteins viņus salaulāja. Jaunais pāris devās dzīvot uz Seci, kur atvēra nelielu veikalu. 1939. gada beigās Milda un Jānis Svarinieki atgriezās Zalvē. 1940. gada 17. septembrī viņu ģimenē piedzima meita Daina.
Jaunā ģimene dzīvoja dažādās vietās — gan “Baložos” Saukasgalā, gan pie Minnas Bites “Muižniekos”. Vācu okupācijas laikā Jānis no “Bīnātu” saimnieka nopirka deviņus hektārus zemes, kur uzcēla mājeli un kūti. Māju viņi nosauca par “Jaunbīnātiem”. Te Svarinieku ģimene dzīvoja līdz Mildas nāvei.
1944. gada ziemā Jānis Svarinieks saņēma iesaukšanas pavēsti latviešu leģionā. Taču ārstu komisija viņam atļāva mēnesi uzlabot veselību. Bet tā vietā, lai dotos kalpot leģionā, Jānis izvēlējās citu ceļu. Viņš kopā ar Artūru Saulīti, Jāni Upelnieku un vēl vienu jaunieti slēpās no iesaukšanas leģionā Dzegužkroga un Saušu apkārtnes mežos. Aizsargi nezin cik reižu ieradās “Jaunbīnātos” un meklēja Jāni Svarinieku. Sieva Milda atbildēja, ka Jānis aizbraucis uz Rīgas iesaukšanas punktu, lai iestātos leģionā. Tādā veidā Jānim izdevās izvairīties no dienesta latviešu leģionā. 1944. gada rudenī, kad Zalvē atjaunoja padomju varu, Jāni Svarinieku mobilizēja sarkanarmijā. Tajā pašā laikā sarkanarmijā iesauca arī astoņpadsmitgadīgo Mildas brāli Alfredu Biti.
Kurzemes cietoksnī 1944. gada decembrī notika niknas kaujas. Jānis Svarinieks bija sarkanarmiešu rotas sakarnieks. 1944. gada 26. decembrī Jānis ierīkoja lauka telefona līniju. Rīts bija miglains un tumšs. Pēkšņi viņš izdzirdēja saucienu krievu valodā: “Ruki verh!” Svarinieks nodomāja, ka viņa rotas vīri ākstās, tāpēc turpināja savu darbu. Viņam klāt pienāca trīs latviešu aizsargi, un viens no viņiem Svariniekam iešāva rokā, saņēma gūstā un ieslodzīja viņu kādā šķūnī. Tajā pašā dienā viņu atbrīvoja sarkanarmijas vienība un nosūtīja uz lauka kara hospitāli. Ievainojums izrādījās smags, bija apsaldētas arī kājas. Svarinieku nosūtīja ārstēties Pavlova kara hospitālī Pievolgā. Mājās viņš atgriezās tikai 1945. gada vasarā kā kara invalīds. Saņēma 2. grupas invalīda pensiju un, cik spēja, strādāja kolhozā “Nākotnes kalējs”, savācot kolhoznieku piemājas saimniecībās saražoto pienu. Maršrutus viņš izbrauca zirga pajūgā.
Mildas Svarinieces brāli Alfredu, kurš karoja sarkanarmijā, Kurzemes cietoksnī ievainoja, viņš mira lazaretē neilgi pirms kara beigām. Alfreds Bite apbedīts Annenieku padomju karavīru brāļu kapos Dobeles tuvumā.
Smagi dēla nāvi pārdzīvoja Minna Bite. Pirmā pasaules kara ievainojumi priekšlaikus aizsauca nāvē vīru Albertu, tagad Otrais pasaules karš paņēma dēla Alfreda dzīvību. Minna ilgi vārguļoja ar cukurslimību, mira 1963. gada 12. oktobrī. Viņa apbedīta Zalves kapsētā blakus vīram Albertam Bitem.
Pāragri — 53 gadu vecumā — pēkšņi 1966. gada martā nomira Milda Svariniece. Viņas vīram Jānim sākās grūti laiki. No “Jaunbīnātiem”, kas atradās nomaļā vietā un patālu no pagasta centra, viņš pārcēlās uz dzīvi Zalves centrā, “Muižnieku” mājas vienā daļā. Otra mājas daļa, ko sauca “Kļavenieki”, piederēja Oto Šūmakeram. Pagasta centrā vismaz ceļi labi un līdz veikalam nebija tālu. Jāņa Svarinieka vienīgā meita Daina, kura Aizupes meža tehnikumā ieguva mežkopja diplomu, nesen bija precējusies ar Pilskalnes “Aizporēs” dzimušo vienaudzi Monvīdu Nāburgu (1938). Viņa strādāja Lones mežniecībā par meža tehniķi. Drīz pēc mātes nāves Daina un Monvīds izlēma turpmāko dzīvi pavadīt “Muižniekos”, palīdzēt Dainas tēvam. “Muižniekos” istabu divām ģimenēm pietika.
Gadu pēc atgriešanās “Muižniekos” Nāburgu ģimenē piedzima dēls Ivars (1967), bet pēc septiņiem gadiem — dēls Edgars (1974).
Daina Nāburga pensiju sev nopelnīja, strādājot Zalves pamatskolā gan par pavāri, gan internāta dežuranti un naktsaukli. Monvīds ilgus gadu desmitus pavadīja pie kolhoza “Nākotnes kalējs” smagās automašīnas stūres.
1983. gada februārī nomira Dainas tēvs Jānis Svarinieks. Baltā, ļoti puteņainā dienā viņu apbedīja Zalves kapos blakus sievai Mildai.
Dainas un Monvīda dēli izauga. Ivars apprecēja savu iemīļoto Ilonu (1971), izremontēja vectēva istabas, un jaunā ģimene sāka dzīvi “Muižniekos”. Ģimenē piedzima divas meitas — Madara (1991) un Elīna (1996). Ivars ilgus gadus strādā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Neretas iecirknī, bet viņa sieva Ilona ir skolotāja Daudzeses pamatskolā.
Jaunākais Dainas un Monvīda dēls dzīvo un strādā Sērenes pusē.
Izaugušas arī Ilonas un Ivara Nāburgu meitas. Madara apprecējusies ar savu skolasbiedru Artūru. Artūrs strādā un pelna ģimenei iztiku, bet Madara audzina mazo dēliņu Kristeru. Jaunākā meita Elīna mācās Rīgā par noformēšanas mākslinieci.
***
Nu esmu domās vēlreiz izstaigājis ceļus un takas, pa kurām aizlaikos un ne tik sen staigājuši mani senči. Saukā, Neretā un Zalvē satiku savu radu garus, pieminēju viņu mūžus. Pie sevis nopriecājos, ka izauguši jauni Svarinieku, Bišu un Nāburgu dzimtu zari. Viens mazs zariņš tikko sācis plaukt.
Paldies manai radiniecei Dainai Nāburgai par līdziešanu atmiņu ceļos. Viņa mani iedrošināja uzrakstīt nākamajām paaudzēm šo stāstu.
Lasu sēļa un zalvieša Imanta Auziņa dzejoli “Vienlaikus” un pieminu arī viņu, mūžzilo ceļu staigātāju.
“Te sastapos ar senču gariem.
Ar mūžiem.
Ar pirmskariem un kariem.
Ar pavasariem,
kas diezin kādā dzelmē dus.
Ar svešiem ķeizariem un cariem.
Ar rūpju ceļiem
bezgalgariem.
Ar kritušiem un jauniem
zariem.
Te viss ir kopā
vienlaikus.” ◆
