(1. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags’’ 27. maija numurā.)
Sākotnējā iecere bija izstāstīt tikai Alberta Bites dzīves un likteņgaitas, taču izlēmu pieminēt visus Mārtiņa Bites bērnus.
Ernests Bite apprecēja Neretas muižas kalponi Minnu. Ģimene turpināja dzīvi Neretas muižā, kur Ernests strādāja par dārznieka palīgu. Ģimenē piedzima četri bērni — Kārlis (1904), Olga (1908), Anna (1910, mana māte) un Roberts (1913).
Pirmā pasaules kara laikā, bēgot no ķeizariskās Vācijas okupācijas, Ernesta Bites ģimene devās bēgļu gaitās Krievijā. Ģimene dzīvoja Rževas pilsētā. Pēc Pirmā pasaules kara beigām Ernests Bite atgriezās Latvijā, kopā ar sievu un bērniem apmetās Ābeļu pagastā. Nav zināms, kāpēc, bet 1920.—1922. gada agrārreformas laikā Ernestam Bitem piešķīra zemes īpašumtiesības Ābeļu pagasta “Druviņās”. Varbūt tā bija amatnieka zeme, jo Ernesta profesija bija dārznieks. Uz zemesgabala Ernests uzcēla mājeli ar virtuvi un vienu dzīvojamo istabu, kūti un šķūni. Viņš ierīkoja lecektis, audzēja dārzeņu un puķu dēstus. Audzēja arī agros gurķus. Iekrājis nedaudz naudas, Ernests kāda sava drauga mājā Jēkabpils nomalē atvēra veikalu, kur pats tirgojās ar pārtikas un rūpniecības precēm. Šajā laikā dēls Kārlis jau bija izmācījies par dārznieku un pārņēma “Druviņu” lecekšu saimniecību. Peļņas Ernestam veikalā nebija, to nācās slēgt. Tad Ernests saslima ar kādu plaušu kaiti (jādomā, tuberkulozi) un ātri nomira. Viņam drīz sekoja arī sieva Minna Bite. Abus apbedīja Jēkabpils pilsētas kapsētā.
“Druviņās” turpināja saimniekot Ernesta dēls Kārlis. Līdz Otrajam pasaules karam viņš paplašināja “Druviņu” lecekšu saimniecību, pavasaros audzēja dārzeņu stādus un tos pārdeva Jēkabpils tirgū. Vasarās audzēja agros gurķus, ar kuriem tirgojās un guva labu peļņu. Otrā pasaules kara laikā pagasta vecākais Kārli Biti norīkoja sargāt kādu tiltu, lai partizāni to neuzspridzinātu. Par dažu dienu tilta apsargāšanu Kārli Biti 1945. gada janvārī padomju izmeklēšanas iestādes arestēja un kara tribunāls notiesāja ar brīvības atņemšanu uz 10 gadiem. Padomju soda nometnēs viņš pavadīja astoņus gadus, tad atgriezās mājās. Ilgus gadus Kārlis vadīja Ābeļu ciema kolhoza “Nākotne” dārzniecību. Ģimenes viņam nebija. Kārļa hobijs bija teātris. Viņš bieži apmeklēja teātra izrādes Rīgā un Jēkabpilī, pats bija Ābeļu ciema dramatiskās kopas aktieris. Kārlis Bite nomira 78 gadu vecumā, apbedīts Jēkabpils pilsētas kapos. 1990. gadā Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūra atzina, ka padomju laikā Kārlis Bite notiesāts nepamatoti, un viņu reabilitēja.
Olga Bite līdz 1940. gadam strādāja par kalponi pie dažādiem saimniekiem Jēkabpilī. Kad dibināja kolhozus, viņa kļuva par kolhoza “Nākotne” kolhoznieci, līdz savai nāvei dzīvoja “Druviņās”. Precējusies Olga nebija, bērnu viņai nebija. Pēc Otrā pasaules kara Olga dzīvoja kopā ar Jāni Bārzdaini, kurš bija karojis latviešu strēlniekos Pirmā pasaules kara laikā un pilsoņkarā Krievijā. Par šiem laikiem viņš varēja stāstīt stundām ilgi. Olga Bite saslima ar vēzi un nomira, nesasniegusi 60 gadu vecumu, apbedīta Jēkabpils pagasta kapos. Pēc viņas nāves Kārlis Bite “Druviņas” pārdeva par simbolisku cenu.
Anna Bite līdz 1940. gadam strādāja par kalponi pie dažādiem komersantiem gan Biržu pagastā (Rubļa veikalā), gan Jēkabpilī. 1944. gada sākumā viņa apprecējās ar Saukas pagasta “Plostiņu” māju saimnieka Pētera Vietnieka dēlu Valdi (1904). Šajā laulībā piedzimu es, mani brāļi Valdis un Jānis. Māte saslima ar tuberkulozi, taču laimīgi izārstējās. Viņu vēlāk piemeklēja cita liga — ļaundabīgs audzējs —, un 1957. gadā viņa 47 gadu vecumā mira, apbedīta Zalves kapsētā. 1961. gadā nomira arī Valdis Vietnieks, guldīts blakus sievai.
Ernesta Bites jaunākais dēls Roberts bija dīvaina rakstura jauneklis. Darbu viņš sameklēja Rīgā. 1943. gada martā brīvprātīgi iestājās latviešu leģionā, karoja Volhovā, kur bija smagi ievainots, zaudēja aci. Ilgi ārstējās Vācijas kara hospitāļos, kreisās acs vietā viņam izgatavoja protēzi. Vēl vācu okupācijas laikā viņš atgriezās Latvijā, dzīvoja Ābeļu “Druviņās”. Ap 1948. gadu kāds no kaimiņiem bija uzzinājis, ka Roberts brīvprātīgi iestājies leģionā, un par to paziņoja “čekai”. Robertu arestēja un par dzimtenes nodevību notiesāja ar brīvības atņemšanu uz 25 gadiem. Pēc Staļina nāves — ap 1956. gadu — Roberts Bite atgriezās Latvijā. Viņš sameklēja dzīvesvietu pie sava brālēna Žaņa Rutka Daudzesē, strādāja vietējā mežniecībā par strādnieku. Roberts Daudzesē atrada sev dzīvesdraudzeni, pie kuras pārcēlās dzīvot. Taču viņa mūžs nebija ilgs. Roberts saslima ar tuberkulozi un 1962. gada decembrī nomira, apbedīts Daudzeses kapsētā.
Vēl viena Roberta Bites dzīves epizode. Pirms izbraukšanas uz fronti viņš apprecēja savu draudzeni Tamāru. Taču pēc kara viņš pie sievas neatgriezās. Tamārai 1944. gada martā piedzima dēls Guntis. Viņam bija grūta dzīve — mācījās vakarskolā, strādāja rūpnīcā par atslēdznieku. Tomēr, būdams uzņēmīgs, Guntis studēja medicīnu un strādāja par ķirurgu. Tieši Guntis Bite Gaiļezera slimnīcā kļuva par pirmo mikroķirurgu Latvijā, izveidoja mikroķirurģijas nodaļu un ilgus gadus bija tās vadītājs. Bija mednieks, nereti devās lāču medībās Krievijas ziemeļos. Nākot vecumam, Gunta dzīve sarežģījās, un viņš mira sociālajā mājā 2013. gada augustā. Apbedīts Rīgā, Biķeru kapsētā, blakus mātei Tamārai Bitei un tantei Helēnai Stūrītei.
Guntim bija seši bērni. Meita Una ir pazīstama modes žurnāliste, bet meita Ieva — psiholoģijas zinātņu doktore. Meita Nora muzicē kādā Londonas orķestrī, dēls Pauls dzīvo un strādā Rīgā. Par vēl divu meitu nodarbošanos man ziņu nav.
Jāpiemin vēl divi mazāk zināmi Mārtiņa Bites dēli. Dēls Mārtiņš, kuram tēvs deva savu vārdu, jaunībā saslima ar tuberkulozi, mira, nesākot darba gaitas. Edgars Bite — Alberta brālis — jaunībā izmācījās un strādāja par fotogrāfu. 1944. gadā viņu iesauca latviešu leģionā, viņš karoja 15. divīzijā. Kara laikā Edgars Bite krita angļu armijas gūstā, bija ievietots gūstekņu nometnē. Vēlāk viņš pārcēlās uz dzīvi Anglijā, kur nodzīvoja visu atlikušo mūžu. Miris veco ļaužu mītnē, mūža miegā guļ Anglijas zemē.
Mārtiņa Bites dēls un Ernesta Bites brālis Alberts Bite izauga Neretas muižā. Viņš strādāja šajā grāfiem Šuvaloviem piederošajā muižā par strādnieku muižas galdniecībā.
3. nodaļa
ZALVE
Pēc 1905. gada notikumiem Alberts Bite vienojās ar Lielzalves muižas pārvaldnieku Jāni Ūdri, ka viņš pārcelsies uz Lielzalves muižu. Neko neiebilda arī Neretas muižas muižkungs, jo abas muižas piederēja vienam muižkungam — Šuvalovam.
Līdz sarunai ar pārvaldnieku Ūdri Alberts Bite Lielzalves muižā bija bijis vairākkārt. Viņam iepatikās skaisti veidotais muižas centrs ar 1676. gadā atklāto muižas pili, kuru no visām pusēm ieskāva parks un ābeļdārzs. Ābeļdārzā bija paliela siltumnīca, bet parka nomalē grāfa izbraucamo zirgu stallis. Ieeja pilī caur divējiem vārtiem. Neretas—Daudzeses lielceļa pusē pili norobežoja dekoratīvu ķieģeļu žogs divu metru augstumā. Pāri lielceļam iepretī pilij slējās muižkunga un vešerienes mājas, bet aiz ceļa līkuma uz Daudzeses pusi — pienotavas celtne. Zalvītes upītes krasta labajā pusē bija krogs. Otrā pusē Zalvītei pacēlās muižkunga piena māja un sierotava “Atvari”. Paralēli “Atvariem” izvietojās muižas klētis, rija un zirgu staļļi. Tepat netālu muižas kalpu dzīvojamās mājas un kūtis. Pāri ceļam pie Zalvītes lielā atvara darbojās dzirnavas. Ceļa malā, kas veda uz mācītājmuižu (tagad “Vērtūžiem”), slējās 1855. gadā atklātā Zalves baznīca. Turpat netālu baznīckrogs un ķestera māja. Zalves sila malā bija pagasta pamatskolas ēka divos stāvos, būvēta no sarkaniem ķieģeļiem.
Grāfu Šuvalovu dzimtas pārstāvji vasarās un rudeņos, kad medību laiks, nereti dzīvoja Lielzalves muižas pilī, kur uzņēma augstus viesus. 1885. gadā medībās Lielzalvē kā grāfa Šuvalova viesis piedalījās Vācijas politikas noteicējs Herberts Bismarks. Lielzalves muižu ar apriņķa centru Jaunjelgavu savienoja telefons un telegrāfs. Šuvalova uzbūvētais ceļš taisns kā stīga veda cauri Zalves—Daudzeses silam.
Ap 1909. gadu Alberts Bite ieradās Lielzalves muižā un sāka strādāt amatnieku grupā. Drīz viņš iepazinās ar muižas kalpotāju Minnu Zvirbuli, iemīlēja viens otru un apprecējās. Albertam (1883) tajā laikā bija 27 gadi, Minnai (1887) — 23 gadi. Laulības notika Zalves baznīcā. Pēc kāzām jaunlaulātie dzīvoja “Kalniešu” istabiņā. Jaunajā ģimenē 1910. gada beigās piedzima dēls Valdis, bet 1912. gada 26. jūnijā — meita Milda.
1914. gada augustā sākās Pirmais pasaules karš. Drīz Albertu mobilizēja cariskās Krievijas armijā un nosūtīja uz 14. Sibīrijas strēlnieku pulku. 1915. gada sākumā pulks piedalījās kaujās vācu—krievu frontē. 1920. gada 28. augustā ārstu komisijas izdotajā invalīda apliecībā redzams, ka Alberts Bite 1915. gada 13. februārī frontē smagi ievainots kreisajā kājā. No 1915. gada 18. februāra līdz 1915. gada 8. jūlijam ārstējies Prazdnišas slimnīcā, kur kāja ceļa rajonā amputēta. Atzīts par 2. kategorijas invalīdu, kurš zaudējis darba spējas.
Pēc izrakstīšanās no slimnīcas Albertu nosūtīja uz rehabilitācijas iestādi Sanktpēterburgā, kur viņš ārstējās un vienlaikus mācījās par galdnieku. Pabeidzot apmācības, Alberts Bite saņēma galdnieka sertifikātu.
Kad ķeizariskās Vācijas armijas daļas tuvojās Lielzalvei, Minna Bite ar abiem bērniem devās bēgļu gaitās uz Vidzemi. Dēls Valdis saslima ar plaušu karsoni un nomira, apbedīts Ļaudonas kapsētā.
Pēc Pirmā pasaules kara beigām ģimene atgriezās Lielzalvē. 1920.— 1922. gada agrārreformas gaitā Albertam Bitem īpašumā piešķīra bijušās muižas kalpu mājas vienu galu un nedaudz vairāk par 2 hektāriem amatnieka zemes. Mājai izvēlējās nosaukumu “Muižnieki”. Ar nelielo kara invalīda pensiju izdzīvot nebija iespējams, tāpēc Alberts strādāja par galdnieku, bet Minna audzēja govi, aitas, sivēnus.
(Turpmāk vēl.)
1925. gadā ģimenē piedzima dēls Alfreds. Albertam Bitem saasinājās plaušu slimība, ko viņš bija ieguvis frontē no vācu indīgajām gāzēm, un 1926. gada 8. jūlijā viņš nomira 43 gadu vecumā. Alberts apbedīts Zalves kapsētā.
Minnai Bitei ar abiem bērniem sākās grūti laiki. Dieva laime, kaut kāda nauda bija iekrāta. Minna, būdama enerģiska sieviete, Zalves centrā ceļmalā, iepretim “Muižniekiem”, atvēra veikalu, kurā pārdeva dažādas lauksaimniecības preces. Nereti aiz letes tirgojās Minnas meita Milda. 1937. gada beigās Milda sadraudzējās ar Saukas “Baložu” bijušā saimnieka dēlu Jāni Svarinieku. 1938. gada 15. maijā Zalves baznīcā mācītājs Arveds Kiršteins viņus salaulāja. Jaunais pāris devās dzīvot uz Seci, kur atvēra nelielu veikalu. 1939. gada beigās Milda un Jānis Svarinieki atgriezās Zalvē. 1940. gada 17. septembrī viņu ģimenē piedzima meita Daina.
Jaunā ģimene dzīvoja dažādās vietās — gan “Baložos” Saukasgalā, gan pie Minnas Bites “Muižniekos”. Vācu okupācijas laikā Jānis no “Bīnātu” saimnieka nopirka 9 hektārus zemes, kur uzcēla mājeli un kūti. Māju viņi nosauca par “Jaunbīnātiem”. Šeit Svarinieku ģimene dzīvoja līdz Mildas nāvei.
1944. gada ziemā Jānis Svarinieks saņēma iesaukšanas pavēsti latviešu leģionā. Taču ārstu komisija viņam atļāva mēnesi uzlabot veselību. Bet tā vietā, lai dotos kalpot leģionā, Jānis izvēlējās citu ceļu. Viņš kopā ar Artūru Saulīti, Jāni Upelnieku un vēl vienu jaunieti slēpās no iesaukšanas leģionā Dzegužkroga un Saušu apkārtnes mežos. Aizsargi nezin cik reižu ieradās “Jaunbīnātos” un meklēja Jāni Svarinieku. Sieva Milda atbildēja, ka Jānis aizbraucis uz Rīgas iesaukšanas punktu, lai iestātos leģionā. Tādā veidā Jānim izdevās izvairīties no dienesta latviešu leģionā. 1944. gada rudenī, kad Zalvē tika atjaunota padomju vara, Jāni Svarinieku mobilizēja sarkanarmijā. Tajā pašā laikā sarkanarmijā iesauca arī astoņpadsmitgadīgo Mildas brāli Alfredu Biti.
1944. gada decembrī Kurzemes cietoksnī notika niknas kaujas. Jānis Svarinieks bija sarkanarmiešu rotas sakarnieks. 1944. gada 26. decembrī Jānis ierīkoja lauka telefona līniju. Rīts bija miglains un tumšs. Pēkšņi viņš izdzirdēja saucienu krievu valodā: “Ruki verh!” Svarinieks nodomāja, ka viņa rotas vīri ākstās, tāpēc turpināja savu darbu. Viņam klāt pienāca trīs latviešu aizsargi, un viens no viņiem Svariniekam iešāva rokā, saņēma gūstā un ieslodzīja viņu kādā šķūnī. Tajā pašā dienā viņu atbrīvoja sarkanarmijas vienība un nosūtīja uz lauka kara hospitāli. Ievainojums izrādījās smags, bija apsaldētas arī kājas. Svarinieku nosūtīja ārstēties Pavlova kara hospitālī Pievolgā. Mājās viņš atgriezās tikai 1945. gada vasarā kā kara invalīds. Saņēma 2. grupas invalīda pensiju un, cik spēja, strādāja kolhozā “Nākotnes kalējs”, savācot kolhoznieku piemājas saimniecībās saražoto pienu. Maršrutus viņš izbrauca zirga pajūgā.
Mildas Svarinieces brāli Alfredu, kurš karoja sarkanarmijā, Kurzemes cietoksnī ievainoja, viņš mira lazaretē neilgi pirms kara beigām. Alfreds Bite apbedīts Annenieku padomju karavīru brāļu kapos Dobeles tuvumā.
Smagi dēla nāvi pārdzīvoja Minna Bite. Pirmā pasaules kara ievainojumi priekus aizsauca nāvē vīru Albertu, tagad Otrais pasaules karš paņēma dēla Alfreda dzīvību. Minna ilgi vārguļoja ar cukurslimību, mira 1963. gada 12. oktobrī. Viņa apbedīta Zalves kapsētā blakus vīram Albertam Bitem.
Pāragri — 53 gadu vecumā — pēkšņi 1966. gada martā nomira Milda Svariniece. Viņas vīram Jānim sākās grūti laiki. No “Jaunbīnātiem”, kas atradās nomaļā vietā un patālu no pagasta centra, viņš pārcēlās uz dzīvi Zalves centrā, “Muižnieku” mājas vienā daļā. Otra mājas daļa, ko sauca “Kļavenieki”, piederēja Oto Šūmakeram. Pagasta centrā vismaz ceļi labi un līdz veikalam nebija tālu. Jāņa Svarinieka vienīgā meita Daina, kura Aizupes meža tehnikumā ieguva mežkopja diplomu, nesen bija precējusies ar Pilskalnes “Aizporēs” dzimušo vienaudzi Monvīdu Nāburgu (1938). Viņa strādāja Lones mežniecībā par meža tehniķi. Drīzi pēc mātes nāves Daina un Monvīds izlēma turpmāko dzīvi pavadīt “Muižniekos”, palīdzēt Dainas tēvam. “Muižniekos” istabu divām ģimenēm pietika.
Gadu pēc atgriešanās “Muižniekos” Nāburgu ģimenē piedzima dēls Ivars (1967), bet pēc septiņiem gadiem — dēls Edgars (1974).
Daina Nāburga pensiju sev nopelnīja, strādājot Zalves pamatskolā gan par pavāri, gan internāta dežuranti un naktsaukli. Monvīds ilgus gadu desmitus pavadīja pie kolhoza “Nākotnes kalējs” smagās automašīnas stūres.
1983. gada februārī nomira Dainas tēvs Jānis Svarinieks. Baltā, ļoti puteņainā dienā viņu apbedīja Zalves kapos blakus sievai Mildai.
Dainas un Monvīda dēli izauga. Ivars apprecēja savu iemīļoto Ilonu (1971), izremontēja vectēva istabas, un jaunā ģimene sāka dzīvi “Muižniekos”. Ģimenē piedzima divas meitas — Madara (1991) un Elīna (1996). Ivars ilgus gadus strādā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Neretas iecirknī, bet viņa sieva Ilona ir skolotāja Daudzeses pamatskolā.
Jaunākais Dainas un Monvīda dēls dzīvo un strādā Sērenes pusē.
Izaugušas arī Ilonas un Ivara Nāburgu meitas. Madara apprecējusies ar savu skolasbiedru Artūru. Artūrs strādā un pelna ģimenei iztiku, bet Madara audzina mazo dēliņu Kristeru. Jaunākā meita Elīna mācās Rīgā par noformēšanas mākslinieci.
x x x
Nu esmu domās vēlreiz izstaigājis ceļus un takas, pa kurām aizlaikos un ne tik sen staigājuši mani senči. Saukā, Neretā un Zalvē satiku savu radu garus, pieminēju viņu mūžus. Pie sevis nopriecājos, ka izauguši jauni Svarinieku, Bites un Nāburgu dzimtu zari. Viens mazs zariņš tikko sācis plaukt.
Paldies manai radiniecei Dainai Nāburgai par līdziešanu atmiņu ceļos. Viņa mani iedrošināja uzrakstīt nākamajām paaudzēm šo stāstu.
Lasu sēļa un zalvieša Imanta Auziņa dzejoli “Vienlaikus” un pieminu arī viņu, mūžzilo ceļu staigātāju.
“Te sastapos ar senču gariem.
Ar mūžiem.
Ar pirmskariem un kariem.
Ar pavasariem,
kas diezin kādā dzelmē dus.
Ar svešiem ķeizariem un cariem.
Ar rūpju ceļiem
bezgalgariem.
Ar kritušiem un jauniem zariem.
Te viss ir kopā vienlaikus.”
