Manu radu saknes kopš senseniem laikiem gan no tēva, gan mātes puses rodamas novadā, kam Sēlijas vārds. Manu senču radi dzīvoja trijos blakus izvietotos pagastos — Saukā, Neretā un Zalvē.
Par tēva radiniekiem esmu diezgan daudz rakstījis. Nu pienākusi kārta atcerēties mātes radus.
Šis būs stāsts par Svariniekiem un Bitēm, šīm dzimtām piederošo likteņiem vēstures notikumu raibajā paletē. Stāstā izmantoju ziņas par muižu laikiem Saukā, Neretā un Zalvē, par divu pasaules karu atbalsošanos radu likteņos un viņu dzīvi miera laikā. Pieminēšu arī mātes radu jaunākās paaudzes.
Zalvē manas mātes radu (arī manu radu) atzara Nāburgu četras paaudzes mīt zem viena jumta pēdējā Zalves muižas īpašnieka grāfa Šuvalova laikā 1913. gadā celtajā mājā “Muižniekos”. Nāburgu, Svarinieku un Bišu dzimtu sestajai paaudzei piederošais Kristers iemācījies staigāt. Viņš dūšīgi šiverē pa istabām. Un tieši visvairāk Kristeram tiek rakstīts šis stāsts, jo viņš kādreiz noteikti gribēs uzzināt par savas dzimtas saknēm un tālajiem senčiem.
1. nodaļa
SAUKA
Kurzemes un Zemgales hercogiste beidza pastāvēt 1796.
gadā. Krievijas cariene Katrīna II hercogisti pievienoja Krievijas impērijai. Bijušās hercogistes teritorijā izveidoja jaunu Kurzemes guberņu, iecēla ģenerālgubernatoru. Guberņas centrs bija Jelgavā. Visas hercogu domēņu muižas pārņēma Krievijas valsts (kronis). Arī Saukas (Vecsaukas) muiža ieguva valsts (kroņa) muižas statusu. Muižu pārvaldīja Kurzemes ģenerālgubernatora iecelts muižas pārvaldnieks, kuru dēvēja arī par muižkungu. Muižas pārvaldniekam piederēja ne tikai saimnieciskā, bet arī administratīvā vara visā muižas teritorijā, saimnieku un rentnieku sētas ieskaitot. Ap 1866. gadu pie katras muižas veidoja pagastus. Arī Saukas muižas teritorijā tapa pagasts, kura iedzīvotāji ievēlēja pagasta valdi (pagasta vietniekpulku). Pagasta valde no sava vidus ievēlēja pagasta vecāko. Ap 1890. gadu izveidoja lielo Saukas pagastu, kas aptvēra vairāku muižu teritorijas. Saukas valsts muižas pārvaldnieka kompetence sašaurinājās. Viņa ziņā palika muižas saimniecisko jautājumu izlemšana un kārtošana. Darbus muižā pēc pārvaldnieka norādījuma uzraudzīja vagars, bet muižas mežus apsargāja mežsargi. Vairākas muižas kopā algoja mežzini.
Ap 1880. gadu Saukas valsts muižas pārvaldnieks saņēma ģenerālgubernatora cirkulāru, ka muižai būtiski jāpalielina valsts kasē iemaksājamie naudas līdzekļi. Ģenerālgubernators uzdeva rentes mājas saimniekiem pārdot dzimtas īpašumā iespējami dārgāk. Otrs ienākumu gūšanas avots — mežu ciršana un kokmateriālu pārdošana brīvā tirgū, arī uz ārzemēm. Ģenerālgubernators nocirsto mežu celmaines samērā lēti atļāva pārdot zemniekiem un kalpiem un uz ilgu izmaksas termiņu. 15% no celmaines zemes vērtības muižai vajadzēja samaksāt tūlīt.
1880. — 1885. gadā Saukas valsts muižas mežos, kas bija Saukasgalā, cirta kailcirtes. Pēc meža izstrādes muiža sāka celmaiņu pārdošanu. Gribētāju tikt pie sava stūrīša zemes netrūka. Celmaiņu zemi iegādājās Zariņi, Caunes, Nebēdnieki, Ozoliņi, Apiņi, Svarinieki. Andrejam Liesmam kā krievu—turku kara dalībniekam zeme Saukasgalā bija piešķirta īpašumā par brīvu, bet celmaini viņš piepirka klāt.
Svarinieku ģimene topošajā Drivu mazciematā ieradās no Lielās Saukas. Diemžēl noskaidrot Svarinieku — celmaines pircēju — vārdus neizdevās. Svarinieku ģimenē bija pēcnācējs — ap desmit gadu vecais dēlēns Krišs.
No Saukas valsts muižas Svarinieki nopirka ap 20 hektāriem celmaines ar ilgu izmaksas termiņu. Viņi, tāpat kā pārējie celmāju iepircēji, vispirms uzcēla kūtiņu, kur govi, zirgu un sivēnus turēt, tad pagaidu mājiņu pašiem. 1890. gada pavasarī Svarinieki sāka cīņu ar celmaini — dedzināja un lauza celmus, raka grāvjus. Pūrvietu pēc pūrvietas Svarinieki atkaroja celmainei lauksaimniecībā izmantojamu zemi. Smagais darbs sagandēja Svarinieku veselību. Ap 1904. gadu saimniecības grožus savās rokās pārņēma Krišs Svarinieks (1879). Viņš sētai deva “Baložu” vārdu. Nu Krišam nācās meklēt sev sievu un “Baložiem” saimnieci. No trijām Ziemeļu meitām — Minnas, Lības un Annas — Krišs izvēlējās vidējo. Laulības notika Saukas baznīcā. Lai gan pašerpa rakstura, Lība (1880) bija laba saimniece. Ģimenē piedzima trīs bērni. Dēls Kārlis (1907) bija vecākais, tad piedzima meita Hermīne (1910) un pastarītis Jānis (1913). Lība audzināja bērnus un kopa mājas soli. Viņa pārzināja arī “Baložu” mājlopus — govis, teļus, cūkas, sivēnus un aitas. Krišs strādāja lauku darbus, turpināja ielabot zemi. Ziemās, kad sētā mazāk darba, Krišs piepelnījās vietējā Zalaku mežniecībā meža darbos, bet pavasaros divas trīs nedēļas strādāja kokmateriālu pludināšanā pa Zalvītes upi.
Ar koku pludināšanu Krišam Svariniekam saistījās kāds incidents, kurš pabojāja “Baložu” saimnieka veselību. Krišs labi prata spēlēt kārtis. Svētdienās viņš gāja pie Krišjāņa Zariņa uz “Plēsumiem”, kur līdz vēlai naktij notika “zolītes tūres”. Tajās piedalījās Jānis Zariņš, Pēteris Rubenis un citi Saukasgala Drivu mazciemata vīri. Koku pludināšanas laikā Saukasgalā ieradās peļņas tīkotāji ne tikai no apkārtējiem pagastiem, bet arī no Latgales. Reizēm Krišs un latgaliešu vīri spēlēja kārtis. Parasti Krišs vinnēja vairākas kāršu partijas un arī kaudzīti naudas. Kādā reizē Krišs vinnēja tuvu simts latiem. Latgalieši pārmeta Krišam kāršu blēdības un pieprasīja atdot paspēlēto naudu. Krišs teica, ka spēlējis godīgi un naudu neatdos. Pēc pāris dienām kāršu spēles zaudētāji vakarā novaktējuši Krišu netālu no viņa mājām, uzbrukuši, piekāvuši un atņēmuši naudu. Iejaukusies policija, vainīgie tikuši saukti tiesas priekšā. Zināms, ka vairākus uzbrucējus tiesa atzinusi par vainīgiem un piespriedusi viņiem cietumsodu.
Krišs Svarinieks Saukasgalā bija labi ieredzēts. Kriša ģimene saradojās ar Andreja Liesmas ģimeni, jo Liesmas brālis Kārlis apprecēja Lības Svarinieces māsu Minnu. Savukārt Roberts Saulītis — Kalna Jurānu saimnieks — bija Jāņa Svarinieka krusttēvs.
Krišs Svarinieks nomira pašos spēka gados 1932. gada 31. oktobrī. Apbedīts Saukas Galvānu kapsētā. Kriša draugi viņa zārkā ielika jaunu kāršu kavu, tas gadījumam, ja Krišs ar eņģeļiem sadomā uzspēlēt zolīti. Kriša sieva Lība nodzīvoja garu mūžu un nomira 1963. gada 15. decembrī 83 gadu vecumā “Baložu” mājās. Viņu apbedīja blakus vīram Krišam Galvānu kapsētā.
Pēc tēva nāves “Baložos” saimniekoja abi brāļi — Kārlis un Jānis. Bija gan norunāts, ka “Baloži” pēc Jāņa apprecēšanās paliks īpašumā vecākajam brālim Kārlim, kurš izmaksās kompensāciju gan brālim Jānim, gan māsai Hermīnei.
Brāļi Svarinieki uzcēla jaunu “Baložu” dzīvojamo māju, iegādājās nelielu ar zirgiem pārvietojamu kuļmašīnu un benzīna motoru. Rudeņos brāļiem kulšanas darbu netrūka, peļņu viņi dalīja uz pusēm. Ap 1937. gadu Kārlis apprecēja “Druvaktu” saimnieka Pētera Rubeņa meitu Vilmu. Taču jaunā ģimene “Baložos” nodzīvoja tikai nedaudz vairāk par gadu, tad izšķīrās. Bērnu Vilmai un Kārlim nebija. Šķiršanās iemesli īsti nav zināmi. Kaimiņi runāja, ka vainojams vīramātes Lības nešpetnais raksturs. Citi vainoja Kārļa nespēju radīt pēcnācējus.
Pēc kāda gada Kārļa bijušo sievu Vilmu apprecēja vietējais mežsargs Kārlis Lepeks, bet Kārlis Svarinieks par sievu apņēma Zalves pagasta “Lapiņu” saimnieka Zvejnieka meitu Alīdu. Vilmai laulībā ar Kārli Lipeku piedzima četri bērni, bet Alīda līdz Kārļa Svarinieka nāvei pie bērniem netika. Kārlis saslima ar dzelteno kaiti un nomira 1947. gada sākumā. Viņš apbedīts Zalves kapsētā. Kārļa sieva Alīda mūžu nodzīvoja atraitnēs. Viņa apbedīta blakus Kārlim Zalves kapu kalniņā.
Svarinieku meita Hermīne izmācījās par frizieri. Strādāja Neretā, vēlāk atvēra frizētavu Rīgā. 1944. gada nogalē viņa aizbrauca uz Vāciju. Vēlāk Hermīnes mītnes zeme līdz mūža beigām bija Kanāda.
Pēc tam, kad Kārlis Svarinieks apprecējās ar Vilmu Rubeni, arī brālis Jānis sāka lūkot sievu. Viņš Zalvē iepazinās ar Mildu Biti no “Muižnieku” mājām, kuru vēlāk apprecēja.
2. nodaļa
NERETA
Vēsturiski Neretas apdzīvotās vietas (vēlāk pagasta un ciemata) centrs un Neretas muiža atradās dažādās vietās. Muiža no Neretas pagasta bija 4—5 kilometru attālumā Neretiņas upes krastā, pie pašām Leišzemes robežām. Pirmo Neretas muižas pili uzcēla dzimtkungs Vilhelms Eferns, kurš Neretā valdīja 56 gadus. Eferns uzcēla arī Neretas mūra baznīcu, kuru iesvētīja 1593. gadā un kura arī šodien ir Neretas dižākā celtne. Pēc tam Neretas muiža 113 gadus piederēja fon Pletenbergiem, fon
Korfi Neretā (arī Zalvē un Daudzesē) valdīja 69 gadus. 1819. gadā Ferdinands fon Korfs Neretas, Lielzalves un Daudzeses muižas pārdeva Rundāles pils īpašniekam Platonam Zubovam par 400 000 rubļiem. Kad Platons Zubovs izdarīja pašnāvību, viņa bijušo sievu, jauno atraitni Teklu, apprecēja grāfs Andrejs Šuvalovs. Tas notika 1826. gadā. Viņš Teklas mantojumā iegūtās muižas pārvērta par majorātmuižām. Tās nevarēja pārdot, bet mantoja ģimenes locekļi. Andrejs Šuvalovs muižas sadalīja: Neretu, Lielzalvi un Daudzesi savam dēlam Pāvilam Šuvalovam (1830), Rundāli — Pēterim Šuvalovam. Andrejs Šuvalovs un viņa pēcteči Neretas muižā (arī Lielzalvē un Daudzesē) valdīja 89 gadus (1826— 1915). Šuvalovu laikā Neretas muižas apbūvi paplašināja — uzcēla jaunu pili, kučiera un vagara mājas, brūzi, riekstu dārzu, paviljonu parkā. Paši Šuvalovi Neretas muižā ieradās reti, jo augstāk vērtēja Lielzalves muižu, kur rīkoja medības.
Neretas muižā 19. gadsimta vidū un beigās dzīvoja un strādāja muižas kalpa Mārtiņa Bites ģimene. Ģimenē piedzima un uzauga vairāki dēli — Alberts Bite (1883), Ernests Bite (mans vectēvs no mātes puses), Edgars Bite un Mārtiņš Bite (tēvs dēlam bija devis savu vārdu, kas reti gadās). Mārtiņa ģimenē bija arī meita, kuras vārds nav zināms.
(Turpmāk vēl.)
Sākotnējā iecere bija izstāstīt tikai Alberta Bites dzīves un likteņgaitas, taču izlēmu pieminēt visus Mārtiņa Bites bērnus.
Ernests Bite apprecēja Neretas muižas kalponi Minnu. Ģimene turpināja dzīvi Neretas muižā, kur Ernests strādāja par dārznieka palīgu. Ģimenē piedzima četri bērni — Kārlis (1904), Olga (1908), Anna (1910, mana māte) un Roberts (1913).
Pirmā pasaules kara laikā, bēgot no ķeizariskās Vācijas okupācijas, Ernesta Bites ģimene devās bēgļu gaitās Krievijā. Ģimene dzīvoja Rževas pilsētā. Pēc Pirmā pasaules kara beigām Ernests Bite atgriezās Latvijā, kopā ar sievu un bērniem apmetās Ābeļu pagastā. Nav zināms, kāpēc, bet 1920.—1922. gada agrārreformas laikā Ernestam Bitem piešķīra zemes īpašumtiesības Ābeļu pagasta “Druviņās”. Varbūt tā bija amatnieka zeme, jo Ernesta profesija bija dārznieks. Uz zemesgabala Ernests uzcēla mājeli ar virtuvi un vienu dzīvojamo istabu, kūti un šķūni. Viņš ierīkoja lecektis, audzēja dārzeņu un puķu dēstus. Audzēja arī agros gurķus. Iekrājis nedaudz naudas, Ernests kāda sava drauga mājā Jēkabpils nomalē atvēra veikalu, kur pats tirgojās ar pārtikas un rūpniecības precēm. Šajā laikā dēls Kārlis jau bija izmācījies par dārznieku un pārņēma “Druviņu” lecekšu saimniecību. Peļņu Ernestam veikals nenesa, to nācās slēgt. Tad Ernests saslima ar kādu plaušu kaiti (jādomā, tuberkulozi) un ātri nomira. Viņam drīz sekoja arī sieva Minna Bite. Abus apbedīja Jēkabpils pilsētas kapsētā.
“Druviņās” turpināja saimniekot Ernesta dēls Kārlis. Līdz Otrajam pasaules karam viņš paplašināja “Druviņu” lecekšu saimniecību, pavasaros audzēja dārzeņu stādus un tos pārdeva Jēkabpils tirgū. Vasarās audzēja agros gurķus, ar kuriem tirgojās un guva labu peļņu. Otrā pasaules kara laikā pagasta vecākais Kārli Biti norīkoja sargāt kādu tiltu, lai partizāni to neuzspridzinātu. Par dažu dienu tilta apsargāšanu Kārli Biti 1945. gada janvārī padomju izmeklēšanas iestādes arestēja un kara tribunāls notiesāja ar 10 gadiem brīvības atņemšanas. Padomju soda nometnēs viņš pavadīja astoņus gadus, tad atgriezās mājās. Ilgus gadus Kārlis vadīja Ābeļu ciema kolhoza “Nākotne” dārzniecību. Ģimenes viņam nebija. Kārļa hobijs bija teātris. Viņš bieži apmeklēja teātra izrādes Rīgā un Jēkabpilī, pats bija Ābeļu ciema dramatiskās kopas aktieris. Kārlis Bite nomira 78 gadu vecumā, apbedīts Jēkabpils pilsētas kapos. 1990. gadā Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūra atzina, ka padomju laikā Kārlis Bite notiesāts nepamatoti, un viņu reabilitēja.
Olga Bite līdz 1940. gadam strādāja par kalponi pie dažādiem saimniekiem Jēkabpilī. Kad dibināja kolhozus, viņa kļuva par kolhoza “Nākotne” kolhoznieci, līdz savai nāvei dzīvoja “Druviņās”. Precējusies Olga nebija, bērnu viņai nebija. Pēc Otrā pasaules kara Olga dzīvoja kopā ar Jāni Bārzdaini, kurš bija karojis latviešu strēlniekos Pirmā pasaules kara laikā un pilsoņkarā Krievijā. Par šiem laikiem viņš varēja stāstīt stundām ilgi. Olga Bite saslima ar vēzi un nomira, nesasniegusi 60 gadu vecumu, apbedīta Jēkabpils pagasta kapos. Pēc viņas nāves Kārlis Bite “Druviņas” pārdeva par simbolisku cenu.
Anna Bite līdz 1940. gadam strādāja par kalponi pie dažādiem komersantiem gan Biržu pagastā (Rubļa veikalā), gan Jēkabpilī. 1944. gada sākumā viņa apprecējās ar Saukas pagasta “Plostiņu” māju saimnieka Pētera Vietnieka dēlu Valdi (1904). Šajā laulībā piedzimu es, mani brāļi Valdis un Jānis. Māte saslima ar tuberkulozi, taču laimīgi izārstējās. Viņu vēlāk piemeklēja cita liga — ļaundabīgs audzējs —, un 1957. gadā viņa 47 gadu vecumā mira, apbedīta Zalves kapsētā. 1961. gadā nomira arī Valdis Vietnieks, guldīts blakus sievai.
Ernesta Bites jaunākais dēls Roberts bija dīvaina rakstura jauneklis. Darbu viņš sameklēja Rīgā. 1943. gada martā brīvprātīgi iestājās latviešu leģionā, karoja Volhovā, kur tika smagi ievainots, zaudēja aci. Ilgi ārstējās Vācijas kara hospitāļos, kreisās acs vietā viņam izgatavoja protēzi. Vēl vācu okupācijas laikā viņš atgriezās Latvijā, dzīvoja Ābeļu “Druviņās”. Ap 1948. gadu kāds no kaimiņiem bija uzzinājis, ka Roberts brīvprātīgi iestājies leģionā, un par to paziņoja “čekai”. Robertu arestēja un par dzimtenes nodevību notiesāja ar 25 gadiem brīvības atņemšanas. Pēc Staļina nāves — ap 1956. gadu — Roberts Bite atgriezās Latvijā. Viņš sameklēja dzīvesvietu pie sava brālēna Žaņa Rutka Daudzesē, strādāja vietējā mežniecībā par strādnieku. Roberts Daudzesē atrada sev dzīvesdraudzeni, pie kuras pārcēlās dzīvot. Taču viņa mūžs nebija ilgs. Roberts saslima ar tuberkulozi un 1962. gada decembrī nomira, apbedīts Daudzeses kapsētā.
Vēl viena Roberta Bites dzīves epizode. Pirms izbraukšanas uz fronti viņš apprecēja savu draudzeni Tamāru. Taču pēc kara viņš pie sievas neatgriezās. Tamārai 1944. gada martā piedzima dēls Guntis. Viņam bija grūta dzīve — mācījās vakarskolā, strādāja rūpnīcā par atslēdznieku. Tomēr, būdams uzņēmīgs, Guntis studēja medicīnu un strādāja par ķirurgu. Tieši Guntis Bite Gaiļezera slimnīcā kļuva par pirmo mikroķirurgu Latvijā, izveidoja mikroķirurģijas nodaļu un ilgus gadus bija tās vadītājs. Bija mednieks, nereti devās lāču medībās Krievijas ziemeļos. Nākot vecumam, Gunta dzīve sarežģījās, un viņš mira sociālajā mājā 2013. gada augustā. Apbedīts Rīgā, Biķeru kapsētā, blakus mātei Tamārai Bitei un tantei Helēnai Stūrītei.
Guntim bija seši bērni. Meita Una ir pazīstama modes žurnāliste, bet meita Ieva — psiholoģijas zinātņu doktore. Meita Nora muzicē kādā Londonas orķestrī, dēls Pauls dzīvo un strādā Rīgā. Par vēl divu meitu nodarbošanos man ziņu nav.
Jāpiemin vēl divi mazāk zināmi Mārtiņa Bites dēli. Dēls Mārtiņš, kuram tēvs deva savu vārdu, jaunībā saslima ar tuberkulozi, mira, nesākot darba gaitas. Edgars Bite — Alberta brālis — jaunībā izmācījās un strādāja par fotogrāfu. 1944. gadā viņu iesauca latviešu leģionā, viņš karoja 15. divīzijā. Kara laikā Edgars Bite krita angļu armijas gūstā, tika ievietots gūstekņu nometnē. Vēlāk viņš pārcēlās uz dzīvi Anglijā, kur nodzīvoja visu atlikušo mūžu. Miris veco ļaužu mītnē, mūža miegā guļ Anglijas zemē.
Mārtiņa Bites dēls un Ernesta Bites brālis Alberts Bite izauga Neretas muižā. Viņš strādāja šajā grāfiem Šuvaloviem piederošajā muižā par strādnieku muižas galdniecībā.
3. nodaļa
ZALVE
Pēc 1905. gada notikumiem Alberts Bite vienojās ar Lielzalves muižas pārvaldnieku Jāni Ūdri, ka viņš pārcelsies uz Lielzalves muižu. Neko neiebilda arī Neretas muižas muižkungs, jo abas muižas piederēja vienam muižkungam — Šuvalovam.
Līdz sarunai ar pārvaldnieku Ūdri Alberts Bite Lielzalves muižā bija bijis vairākkārt. Viņam iepatikās skaisti veidotais muižas centrs ar 1676. gadā atklāto muižas pili, kuru no visām pusēm ieskāva parks un ābeļdārzs. Ābeļdārzā atradās paliela siltumnīca, bet parka nomalē grāfa izbraucamo zirgu stallis. Ieeja pilī caur divējiem vārtiem. Neretas—Daudzeses lielceļa pusē pili norobežoja dekoratīvu ķieģeļu žogs divu metru augstumā. Pāri lielceļam iepretī pilij slējās muižkunga un vešerienes mājas, bet aiz ceļa līkuma uz Daudzeses pusi — pienotavas celtne. Zalvītes upītes krasta labajā pusē atradās krogs. Otrā pusē Zalvītei pacēlās muižkunga piena māja un sierotava “Atvari”. Paralēli “Atvariem” izvietojās muižas klētis, rija un zirgu staļļi. Tepat netālu muižas kalpu dzīvojamās mājas un kūtis. Pāri ceļam pie Zalvītes lielā atvara darbojās dzirnavas. Ceļa malā, kas veda uz mācītājmuižu (tagad “Vērtūžiem”), slējās 1855. gadā atklātā Zalves baznīca. Turpat netālu baznīckrogs un ķestera māja. Zalves sila malā atradās pagasta pamatskolas ēka divos stāvos, būvēta no sarkaniem ķieģeļiem.
Grāfu Šuvalovu dzimtas pārstāvji vasarās un rudeņos, kad medību laiks, nereti dzīvoja Lielzalves muižas pilī, kur uzņēma augstus viesus. 1885. gadā medībās Lielzalvē kā grāfa Šuvalova viesis piedalījās Vācijas politikas noteicējs Herberts Bismarks. Lielzalves muižu ar apriņķa centru Jaunjelgavu savienoja telefons un telegrāfs. Šuvalova uzbūvētais ceļš taisns kā stīga veda cauri Zalves—Daudzeses silam.
Ap 1909. gadu Alberts Bite ieradās Lielzalves muižā un sāka strādāt amatnieku grupā. Drīz viņš iepazinās ar muižas kalpotāju Minnu Zvirbuli, iemīlēja viens otru un apprecējās. Albertam (1883) tajā laikā bija 27 gadi, Minnai (1887) — 23 gadi. Laulības notika Zalves baznīcā. Pēc kāzām jaunlaulātie dzīvoja “Kalniešu” istabiņā. Jaunajā ģimenē 1910. gada beigās piedzima dēls Valdis, bet 1912. gada 26. jūnijā — meita Milda.
1914. gada augustā sākās Pirmais pasaules karš. Drīz Albertu mobilizēja cariskās Krievijas armijā un nosūtīja uz 14. Sibīrijas strēlnieku pulku. 1915. gada sākumā pulks piedalījās kaujās vācu—krievu frontē. 1920. gada 28. augustā ārstu komisijas izdotajā invalīda apliecībā redzams, ka Alberts Bite 1915. gada 13. februārī frontē smagi ievainots kreisajā kājā. No 1915. gada 18. februāra līdz 1915. gada 8. jūlijam ārstējies Prazdnišas slimnīcā, kur kāja ceļa rajonā amputēta. Atzīts par 2. kategorijas invalīdu, kurš zaudējis darba spējas.
Pēc izrakstīšanās no slimnīcas Albertu nosūtīja uz rehabilitācijas iestādi Sanktpēterburgā, kur viņš ārstējās un vienlaikus mācījās par galdnieku. Pabeidzot apmācības, Alberts Bite saņēma galdnieka sertifikātu.
Kad ķeizariskās Vācijas armijas daļas tuvojās Lielzalvei, Minna Bite ar abiem bērniem devās bēgļu gaitās uz Vidzemi. Dēls Valdis saslima ar plaušu karsoni un nomira, apbedīts Ļaudonas kapsētā.
Pēc Pirmā pasaules kara beigām ģimene atgriezās Lielzalvē. 1920.—1922. gada agrārreformas gaitā Albertam Bitem īpašumā piešķīra bijušās muižas kalpu mājas vienu galu un nedaudz vairāk par 2 hektāriem amatnieka zemes. Mājai izvēlējās nosaukumu “Muižnieki”. Ar nelielo kara invalīda pensiju izdzīvot nebija iespējams, tāpēc Alberts strādāja par galdnieku, bet Minna turēja govi, aitas, sivēnus.
1925. gadā ģimenē piedzima dēls Alfreds. Albertam Bitem saasinājās plaušu slimība, ko viņš bija ieguvis frontē no vācu indīgajām gāzēm, un 1926. gada 8. jūlijā viņš nomira 43 gadu vecumā. Alberts apbedīts Zalves kapsētā.
Minnai Bitei ar abiem bērniem sākās grūti laiki. Dieva laime, kaut kāda nauda bija iekrāta. Minna, būdama enerģiska sieviete, Zalves centrā ceļmalā, iepretim “Muižniekiem”, atvēra veikalu, kurā pārdeva dažādas lauksaimniecības preces. Nereti aiz letes tirgojās Minnas meita Milda. 1937. gada beigās Milda sadraudzējās ar Saukas “Baložu” bijušā saimnieka dēlu Jāni Svarinieku. 1938. gada 15. maijā Zalves baznīcā mācītājs Arveds Kiršteins viņus salaulāja. Jaunais pāris devās dzīvot uz Seci, kur atvēra nelielu veikalu. 1939. gada beigās Milda un Jānis Svarinieki atgriezās Zalvē. 1940. gada 17. septembrī viņu ģimenē piedzima meita Daina.
Jaunā ģimene dzīvoja dažādās vietās — gan “Baložos” Saukasgalā, gan pie Minnas Bites “Muižniekos”. Vācu okupācijas laikā Jānis no “Bīnātu” saimnieka nopirka 9 hektārus zemes, kur uzcēla mājeli un kūti. Māju viņi nosauca par “Jaunbīnātiem”. Šeit Svarinieku ģimene dzīvoja līdz Mildas nāvei.
1944. gada ziemā Jānis Svarinieks saņēma iesaukšanas pavēsti latviešu leģionā. Taču ārstu komisija viņam atļāva mēnesi uzlabot veselību. Bet tā vietā, lai dotos kalpot leģionā, Jānis izvēlējās citu ceļu. Viņš kopā ar Artūru Saulīti, Jāni Upelnieku un vēl vienu jaunieti slēpās no iesaukšanas leģionā Dzegužkroga un Saušu apkārtnes mežos. Aizsargi nezin cik reižu ieradās “Jaunbīnātos” un meklēja Jāni Svarinieku. Sieva Milda atbildēja, ka Jānis aizbraucis uz Rīgas iesaukšanas punktu, lai iestātos leģionā. Tādā veidā Jānim izdevās izvairīties no dienesta latviešu leģionā. 1944. gada rudenī, kad Zalvē tika atjaunota padomju vara, Jāni Svarinieku mobilizēja sarkanarmijā. Tajā pašā laikā sarkanarmijā iesauca arī astoņpadsmitgadīgo Mildas brāli Alfredu Biti.
1944. gada decembrī Kurzemes cietoksnī notika niknas kaujas. Jānis Svarinieks bija sarkanarmiešu rotas sakarnieks. 1944. gada 26. decembrī Jānis ierīkoja lauka telefona līniju. Rīts bija miglains un tumšs. Pēkšņi viņš izdzirdēja saucienu krievu valodā: “Ruki verh!” Svarinieks nodomāja, ka viņa rotas vīri ākstās, tāpēc turpināja savu darbu. Viņam klāt pienāca trīs latviešu aizsargi, un viens no viņiem Svariniekam iešāva rokā, saņēma gūstā un ieslodzīja viņu kādā šķūnī. Tajā pašā dienā viņu atbrīvoja sarkanarmijas vienība un nosūtīja uz lauka kara hospitāli. Ievainojums izrādījās smags, bija apsaldētas arī kājas. Svarinieku nosūtīja ārstēties Pavlova kara hospitālī Pievolgā. Mājās viņš atgriezās tikai 1945. gada vasarā kā kara invalīds. Saņēma 2. grupas invalīda pensiju un, cik spēja, strādāja kolhozā “Nākotnes kalējs”, savācot kolhoznieku piemājas saimniecībās saražoto pienu. Maršrutus viņš izbrauca zirga pajūgā.
Mildas Svarinieces brāli Alfredu, kurš karoja sarkanarmijā, Kurzemes cietoksnī ievainoja, viņš mira lazaretē neilgi pirms kara beigām. Alfreds Bite apbedīts Annenieku padomju karavīru brāļu kapos Dobeles tuvumā.
Smagi dēla nāvi pārdzīvoja Minna Bite. Pirmā pasaules kara ievainojumi priekus aizsauca nāvē vīru Albertu, tagad Otrais pasaules karš paņēma dēla Alfreda dzīvību. Minna ilgi vārguļoja ar cukurslimību, mira 1963. gada 12. oktobrī. Viņa apbedīta Zalves kapsētā blakus vīram Albertam Bitem.
Pāragri — 53 gadu vecumā — pēkšņi 1966. gada martā nomira Milda Svariniece. Viņas vīram Jānim sākās grūti laiki. No “Jaunbīnātiem”, kas atradās nomaļā vietā un patālu no pagasta centra, viņš pārcēlās uz dzīvi Zalves centrā, “Muižnieku” mājas vienā daļā. Otra mājas daļa, ko sauca “Kļavenieki”, piederēja Oto Šūmakeram. Pagasta centrā vismaz ceļi labi un līdz veikalam nebija tālu. Jāņa Svarinieka vienīgā meita Daina, kura Aizupes meža tehnikumā ieguva mežkopja diplomu, nesen bija precējusies ar Pilskalnes “Aizporēs” dzimušo vienaudzi Monvīdu Nāburgu (1938). Viņa strādāja Lones mežniecībā par meža tehniķi. Drīzi pēc mātes nāves Daina un Monvīds izlēma turpmāko dzīvi pavadīt “Muižniekos”, palīdzēt Dainas tēvam. “Muižniekos” istabu divām ģimenēm pietika.
Gadu pēc atgriešanās “Muižniekos” Nāburgu ģimenē piedzima dēls Ivars (1967), bet pēc septiņiem gadiem — dēls Edgars (1974).
Daina Nāburga pensiju sev nopelnīja, strādājot Zalves pamatskolā gan par pavāri, gan internāta dežuranti un naktsaukli. Monvīds ilgus gadu desmitus pavadīja pie kolhoza “Nākotnes kalējs” smagās automašīnas stūres.
1983. gada februārī nomira Dainas tēvs Jānis Svarinieks. Baltā, ļoti puteņainā dienā viņu apbedīja Zalves kapos blakus sievai Mildai.
Dainas un Monvīda dēli izauga. Ivars apprecēja savu iemīļoto Ilonu (1971), izremontēja vectēva istabas, un jaunā ģimene sāka dzīvi “Muižniekos”. Ģimenē piedzima divas meitas — Madara (1991) un Elīna (1996). Ivars ilgus gadus strādā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Neretas iecirknī, bet viņa sieva Ilona ir skolotāja Daudzeses pamatskolā.
Jaunākais Dainas un Monvīda dēls dzīvo un strādā Sērenes pusē.
Izaugušas arī Ilonas un Ivara Nāburgu meitas. Madara apprecējusies ar savu skolasbiedru Artūru. Artūrs strādā un pelna ģimenei iztiku, bet Madara audzina mazo dēliņu Kristeru. Jaunākā meita Elīna mācās Rīgā par noformēšanas mākslinieci.
x x x
Nu esmu domās vēlreiz izstaigājis ceļus un takas, pa kurām aizlaikos un ne tik sen staigājuši mani senči. Saukā, Neretā un Zalvē satiku savu radu garus, pieminēju viņu mūžus. Pie sevis nopriecājos, ka izauguši jauni Svarinieku, Bites un Nāburgu dzimtu zari. Viens mazs zariņš tikko sācis plaukt.
Paldies manai radiniecei Dainai Nāburgai par līdziešanu atmiņu ceļos. Viņa mani iedrošināja uzrakstīt nākamajām paaudzēm šo stāstu.
Lasu sēļa un zalvieša Imanta Auziņa dzejoli “Vienlaikus” un pieminu arī viņu, mūžzilo ceļu staigātāju.
“Te sastapos ar senču gariem.
Ar mūžiem.
Ar pirmskariem un kariem.
Ar pavasariem,
kas diezin kādā dzelmē dus.
Ar svešiem ķeizariem un cariem.
Ar rūpju ceļiem
bezgalgariem.
Ar kritušiem un jauniem zariem.
Te viss ir kopā vienlaikus.”
