Tieši tāpat kā putnēni, kas izauguši, pametuši ligzdas, iemācījušies patstāvīgi lidot, arī jaunieši, nonākot uz pieaugušo dzīves sliekšņa, nereti apmulst — ko iesākt ar šo brīvību, ko darīt tālāk? Sociālajā tīklā draugiem.lv aizkrauklietis Jevģēnijs Mednis savā profilā raksta: “Pacel galvu! Pasmaidi! Radi savu pasauli pats! Tu to vari. Nečīksti! Mīli tos, kas ir ar tevi!”. Dzīvesprieks un optimisms dzirkstī no puiša arī dzīvē. Kaut Latvijā būtu vairāk tādu jauniešu!
Ir tikai ieguvējs
— Šovasar ieguvi savu pirmo nopietno dokumentu — atestātu par vidējo profesionālo izglītību. Pastāsti, kāpēc izvēlējies mācīties Aizkraukles profesionālajā vidusskolā?
— 9. klasi pabeidzu Aizkraukles novada ģimnāzijā, bet, lai mācības turpinātu 10. klasē, vajadzēja labākas sekmes. Sākumā domāju doties uz Rīgu, bet paraudzījos uz to no praktiskās puses — dzīvošana dārga, izdevumu daudz, tobrīd to nevarēju atļauties. Izpētīju Aizkraukles profesionālās vidusskolas piedāvājumu un nolēmu pieteikties automehāniķos. Kad devos iesniegt dokumentus, diemžēl automehāniķu kurss jau bija izveidots, man piedāvāja apgūt sekretāra vai galdnieka profesiju. Sekretāres darbs man šķiet piemērots tikai meitenēm, tāpēc iestājos galdniekos.
— Vai nenožēlo savu izvēli?
— Nē. Uzskatu, ka esmu tikai ieguvējs. Mācoties profesionālajā vidusskolā četrus gadus, esmu ieguvis ne tikai vidējo izglītību, bet man ir arī arods. Ja būtu palicis vidusskolā, neko tādu nebūtu iemācījies. Man patika, ka šajā skolā mācību process vērsts uz praktiskām, dzīvē noderīgām lietām. Te var iemācīties teoriju lietot dzīvē un saprast, ko darīt pēc skolas beigšanas. Tie nav tikai četri gadi, kas pavadīti skolas solā. Tā ir skola pašam sev. Arī skolotāji vienmēr uzsvēra, ka svarīgākais ir domāt, kā iegūtās zināšanas izmantot dzīvē.
Stereotipi izvēli
neietekmē
— Sabiedrībā joprojām valda stereotips — profesionālajās vidusskolās mācās tie, kuri nekur citur netiek. Kāda ir tava pieredze?
— Biju dzirdējis ko tādu, vēl arī to, ka profesionālo vidusskolu audzēkņiem ir problēmas arī ar uzvedību. Iespējams, man paveicās ar kursabiedriem, bet man ir tikai laba pieredze. Domāju, ka profesionālo vidusskolu audzēkņi spēj konkurēt ar vidusskolu un ģimnāziju skolēniem, manuprāt, tas atkarīgs no katra paša. Mūsu skolā bija daudz iespēju pilnveidot un papildināt zināšanas, iesaistoties dažādos projektos.
— Profesionālajā vidusskolā ir atvēlēts laiks arī praksei. Kā tev veicās?
— Gada sākumā devāmies praksē uzņēmumā Vācijā, Brēmenē. Man un manam skolasbiedram nepaveicās tā kā pārējiem, jo uzņēmums nodarbojās ar plastikāta logu ražošanu, montāžu un demontāžu. Palīdzējām dažādos darbos, taču papildināt iemaņas savā specialitātē diemžēl neizdevās.
— Vai ārpus skolas darbnīcām ir nācies padarboties praktiski?
— Esmu šo to izgatavojis no koka pašu vajadzībām, piemēram, dārza mēbeles. Bet, ja vajag, varu izgatavot gan galdu, gan pastkastīti, gan smilšu kasti bērniem.
Mācībās ieturēs
pauzi
— Kādas ir tavas nākotnes ieceres?
— Mācībās ieturēšu pauzi, šobrīd intensīvi meklēju darbu, vēlams, savā profesijā. Ir idejas, izskatu dažādus piedāvājumus, bet priecātos, ja varētu palikt Aizkrauklē. Zinu, ka daļa manu skolasbiedru ir atraduši darbu uzņēmumos, kuros bija praksē, bet daļa jau strādā citā profesijā.
— Vai šodien jaunam cilvēkam, kurš tikko pabeidzis skolu, viegli konkurēt darba tirgū?
— Grūti. Visur vajadzīga darba pieredze, sevi jāapliecina. Kā to var izdarīt, ja nav bijis tādas iespējas? Domāju, ka galdnieka arods ir perspektīvs, koka izstrādājumi ir ļoti pieprasīti, tiem ir labs noiets, taču cilvēki uzticas zināmiem meistariem un lieliem uzņēmējiem. Lai pats sāktu no nulles, vajadzīgas telpas, instrumenti, aprīkojums, labi kontakti. Domāju, ka Latvijā trūkst pamatu, lai jaunietis varētu atsperties, sākt kaut ko darīt pats.
Savas copes
vietas
— Darba meklējumos raugies arī ārzemju virzienā?
— Tādu iespēju apsvērtu, taču vispirms gribētu izmēģināt spēkus Latvijā, vislabāk tepat Aizkrauklē. Domāju, ka pēdējo gadu laikā Aizkraukle kļuvusi ļoti pievilcīga vieta jauniešiem, te ir daudz iespēju sportot, baudīt kultūras pasākumus.
— Ko pats visbiežāk dari?
— Vasarā ar draugiem spēlējam bumbu stadionā vai pie sporta halles, labprāt spēlēju arī pludmales volejbolu. Ja ir brīvs laiks, abi ar brāli dodamies makšķerēt. Mums ir savas copes vietas gan lejpus, gan augšpus hidroelektrostacijai. Lielākais loms, ko pagaidām izdevies noķert, ir septiņus kilogramus smags sams. Pats protu zivis arī pagatavot, parasti cepu vai kūpinu.
Par jauniešiem te domā
— Darbojies arī jauniešu biedrībā “Galaktika”. Ko esi ieguvis?
— Biedrībā mani iesaistīja draudzene, esmu piedalījies vairākos starptautiskos projektos, bijis dažādās valstīs un iesaistījies aktivitātēs arī Aizkraukles bērnu un jauniešu centrā. Vēl jau neesmu izaudzis no “Galaktikas” vecuma, pāris gadu vēl drīkstu tajā darboties. Manuprāt, lielākais ieguvums ir iespēja pabūt citās valstīs, iepazīt jaunus cilvēkus un papildināt angļu valodas zināšanas. Parasti turpinām sazināties arī tad, kad projekts jau beidzies, un tā ir lieliska sajūta, ka, esot kādā valstī, zini — tev tur ir paziņas. Es, piemēram, biju Romā un satikos ar jauniešiem, kuri iepriekš bija viesojušies Aizkrauklē.
— Šobrīd ir daudz iespēju sazināties. Kam tu dod priekšroku — virtuālai vai “dzīvai” draudzībai?
— Manuprāt, sociālie tīkli ir lieliski, lai sazinātos ar draugiem, ja šķir simtiem kilometru, ja esam dažādās valstīs. Ikdienā gan labāk satiekos ar draugiem “dzīvajā” — tas tomēr ir labāk nekā runāt pa telefonu. Man ir vairāki labi draugi, kuriem varu uzticēties, daudz ko darām kopā un arī brīvo laiku pavadām kopīgi.
— Kā tev šķiet — vai mūsdienās ir viegli būt jaunam?
— No vienas puses, grūti, jo pašam jāmeklē savs ceļš, jāatrod darbs, bet nav pietiekamu zināšanu un iemaņu. Uzņēmumos priekšroku dod pieredzējušiem speciālistiem, jauniešus pastumjot malā, tāpēc arī liela daļa brauc uz ārzemēm. No otras puses, piemēram, Aizkrauklē ir radīti apstākļi, lai jaunieši paliktu savā pilsētā, nedotos uz ārzemēm, man šķiet, ka par mums te domā. ◆
