Kāds liels posms Kaspara dzīvē pagāja galvaspilsētā, regulāri izraujoties laukā no mūriem un dūmiem. Pļavās, jūras malā, ezeru niedrēs, purvos viņš meklēja un atrada putnus. Viņam patīk izmērā mazie putni, jo strazdu viņš jau sauc par lielu. Pirms trim gadiem beidzot nobrieda senam sapnim —
nepieciešama pastāvīga dzīvesvieta arī ārpus pilsētas. Par tādu kļuva Neretas pagasts. Viņš saka — tā ir laba vieta putnošanai.
Liela daudzveidība
— Nereta nav tava dzimtā puse, arī iepriekš, iespējams, tur nav būts, tomēr bieži, arī sociālajos tīklos, to norādi kā dzīvesvietu.
— Tā kā mans vaļasprieks ir putnošana, bet Rīgā ar to nodarboties ne tik interesanti, vienmēr ir gribējies dzīvot laukos. Ar sievu pētījām sludinājumus. Pirms trim gadiem tā nebija tieksme uz kādu konkrētu vietu. Līdz tam braucām uz vecāku vasarnīcu Vidzemes jūrmalā, bet tur apkārt vienmēr daudz cilvēku un kņadas. Sākām skatīties vietu īstos laukos. Vismaz uz piecām vietām aizbraucām. Izkāpjam no mašīnas, un sajū-
ta — nav! Neretas puses sētas sludinājuma bildē neko īsti nevarēja saprast, bet, kad izkāpām — ir! Šī vieta bija ārpus iepriekš domās novilktā rādiusa ap Rīgu. “Ieguglēju” to kartē — sētai visapkārt liela bioloģiskā daudzveidība Sēlijas paugurvaļņa dienvidrietumu stūrī, tieši tas, kas atbilst manām interesēm. Bija marta sākums, ārā -15. Izkāpām. Starp diviem purviem, skaista vieta, mājiņa maza, bet dzīvot var. Nebija šaubu, ka tā ir īstā. Arī cena “paceļama”, lai gan “iejūdzos” nelielā kredītā. Vēl šis tas jāiegulda mājas atjaunošanā, bet, kad kaut kas būs izdarīts, varētu arī domāt par pastāvīgu dzīvošanu.
— Uz Rīgu izbraukāt būtu reāli?
— Tas nav iespējams, ja pārceļas, tad pavisam. Starp citu, cik esmu braucis pa apkaimes grants ceļiem, prieks, ka tie gandrīz vienmēr ir perfekti, var “vicot” labāk nekā daudzviet pa šoseju. Protams, cita lieta pavasara dubļi. Ar infrastruktūru arī viss kārtībā — bankomāts, bodes, pasts, veikals, bibliotēka un skola ir. Nereta un tās apkaime ir ļoti skaista vieta. Jau pirmajās dienās sameklēju visas tās puses iespējamās topogrāfiskās kartes, ieskaitot reljefu, mikroliegumus, arī ar piemājas purvezera dziļumu. Pērn pavasarī Neretas pagasta centrā, pie bodes, novietots stends ar lielu karti. Cepuri nost, ļoti noderīga lieta tūrisma attīstībai.
— Vieta sevi attaisnoja?
— Trīs gadu laikā no savas sētas vien esmu novērojis 140 putnu sugu, Neretas pagastā — 154. Latvijā kopumā reģistrētas 364. Naktī, kad eju kontrolēt putnu tīklus, ieklausos skaņās — ahā, dzirdu, lielais dumpis aizlido, caurceļojošie baltvēderi pārlido, strazdi migrē. Kad sāku tur dzīvot, biju pārsteigts, cik te burvīga un liela bioloģiskā daudzveidība! Līdz šim sētā esmu apgredzenojis 75 sugas.
Cilvēkam pietiek
ar lidmašīnu
— Kur rodams putnu vērošanas aizsākums?
— Nav tā, ka ar to aizrautos no bērnības. Daba gan vienmēr interesējusi. Pirku grāmatas par Latvijas dabu. Latvijas Ornitoloģijas biedrība tolaik izdeva atsevišķas grāmatas par meža, lauku, ūdensputniem. Šīs un citas atrodamās izlasīju no vāka līdz vākam. Un pēc tam bieži pārlapoju — kur taisa ligzdas, cik olu izdēj, uz kurieni migrē pārziemot. Tad arī sapratu — jāiet tālāk. Radās apjausma, ka gribu putnus pazīt dabā gan pēc skata, gan balsīm. Tā tas 2000. gadā arī sākās. Nopirku lētu binokli par 30 latiem un 15. maijā pirmo reizi mūžā izbraucu dabā vērot putnus. Šajos 16 gadiem putnošana ir kļuvusi par mūža sirdslietu un dzīvesveidu. Tagad varu sēdēt jebkur, telpā kaut ko darīt, bet automātiski pamanu putnus, kas aizlido gar logu. Laukā skaldu malku, runāju, bet, kā iedziedas, iesaucas vai garām nolido putns, uzreiz pamanu, pievēršu tam uzmanību un atpazīstu. Tam nav loģiska izskaidrojuma, kāpēc sāku putnot. Interesē daba, patīk putni. Bērnībā arī ūdeņi patika. Agrāk vasarās dzīvoju pie jūras, jaunībā vasarā trijos naktī varēju piepūst gumijas laivu, viens pats ieirties vairākus kilometrus jūrā makšķerēt. Tagad, Neretā esot, man jūras pietrūkst. Bet tas nekas, uz jūru, piemēram, Kolkas ragu, tāpat braucu regulāri pavasaros un rudeņos vērot putnu migrāciju.
— Varbūt arī sevi vari iedomāties par putnu?
— Noteikti nē, neesmu jucis, tas jau būtu galīgs “sviests”. Ja gribas lidot, var nopirkt lidmašīnas biļetes.
Papūš spalvas un nosaka taukus
— Klausies un skaties, bet arī ķer tīklos un gredzeno putnus. Pastāsti vairāk par šo nodarbi.
— Gredzenot mācījos divus rudeņus Papes ornitoloģisko pētījumu stacijā. Tad arī Latvijas Gredzenošanas centrs deva man atļauju patstāvīgi gredzenot putnus un izsniedza gredzenotāja apliecību. Kurš katrs nevar ar to nodarboties, jo, pirmkārt, jāprot putnu saudzīgi izņemt no tīkla, izmērīt un apgredzenot, lai tas pēc apgredzenošanas neskarts varētu turpināt pilnvērtīgu dzīvi. Otrkārt, jāprot noteikt gredzenojamā putna sugu, jo daudzas sugas ir tik līdzīgas, ka tās atšķirt var pēc atsevišķu lidspalvu garuma vai citām ļoti niansētām pazīmēm. Latvijā ar likumu aizliegta savvaļas sugu putnu ķeršana, tas nozīmē, ka nevari sadomāt izlikt tīklus un sākt ķert putnus, tam ir nepieciešama Gredzenošanas centra un Dabas aizsardzības pārvaldes atļauja. Ja, piemēram, Eiropā gribu pirkt putnu tīklus, man tos uzreiz nepārdos. Pārdevējs sazinās ar Gredzenošanas centru, vai konkrētais cilvēks drīkst ķert putnus gredzenošanai, un tikai pēc apstiprinājuma saņemšanas notiks darījums. Ar gredzenošanu pēta putnu migrācijas ceļus, izplatību, dažādus ar fizioloģiju saistītus jautājums, tajā skaitā, cik ātri putni uzkrāj tālajiem pārlidojumiem nepieciešamos taukus, kas ir enerģijas avots lidojumiem. Gredzenojot var arī noskaidrot pēkšņus putnu skaita kritumus vai kāpumus. Tas ir svarīgi, lai sargātu putnus un to dzīvotnes. Dabā viss ir saistīts, šādas negatīvas izmaiņas agri vai vēlu var būtiski ietekmēt arī cilvēka dzīves vidi.
— Taukus putnam nosaka sverot vai kā citādi?
— Ir jāpapūš putnam spalviņas uz krūtīm un vēdera. Tā kā putniem āda ir ļoti plāna, tad cauri tai ir redzams zemādas tauku slānis. Tad skatās, cik daudz tauku ir zem ādas uz kakla, vēdera, sāniem. Piemēram, 0. pakāpe — tauku nav, 6. pakāpe — tauki ir uz kakla, vēdera un sāniem.
Pāri Āfrikas tuksnešiem atpakaļ Latvijā
— Putnu ķeršana tīklos man tomēr arī liek domāt par viņu traumēšanu.
— Tici man, ja tas kaitētu putnu dzīvībai un veselībai, vismaz Eiropas Savienībā gredzenošana sen būtu aizliegta. Gredzenošana putnam nemaz nekaitē. Protams, ir jāprot ar gredzenošanai noķerto putnu saudzīgi apieties. Vēlreiz vēlos uzsvērt, ka putnu gredzenošana, ko veic apmācīti cilvēki, putnu veselībai un dzīvībai nekādu kaitējumu nenodara, pēc apgredzenošanas tie sveiki un veseli turpina dzīvot un audzināt savus mazuļus, aizlido uz ziemotnēm un nākamajā pavasarī atgriežas atpakaļ ligzdot. Piemēram, man sētā un apkaimē starp daudzām citām sugām ligzdo tādi mazi jauki putniņi kā brūnspārnu ķauķi. Ja paskaita, ka kopumā trīs gados sētā esmu apgredzenojis 75 sugu 2522 putnus, no tiem visvairāk tieši brūnspārnu ķauķus — 460, tipiskus Latvijas lauku ainavas putnus. Interesanti, ka pēc ziemošanas vismaz 15 brūnspārnu ķauķi līdz šim ir atgriezušies atpakaļ Neretā, respektīvi, nākamajā vasarā es viņus vēlreiz noķēru tīklos. Pārējie nākamajos gados ir aizlidojuši ligzdot citur, kļuvuši par barību kādam citam dzīvniekam vai gājuši bojā grūtajā migrācijas ceļā. Sīkputniem apmēram zīlītes izmērā un mazākiem vidējais mūža ilgums ir divi gadi, pieci jau ir labs vecums, īpaši paveicies. Mazputniem ir ļoti liela dabiskā mirstība, īpaši pirmajā dzīves gadā. Ienaidnieku ir ļoti daudz, liels dabiskais atbirums. Mazputni aukstā naktī var nosalt, tiem ir daudz dabisko ienaidnieku, kas tos medī. Kas mani nebeidz pārsteigt — iedomājies, brūnspārnu ķauķa svars ir tikai 14 grami, padomā, cik mazas viņam ir smadzenītes! Bet katru rudeni šis mazais brūnspārnu ķauķis spēj nekļūdīgi atrast ceļu uz savām tālajām ziemošanas vietām, kas ir uz dienvidiem aiz Sahāras tuksneša Āfrikā, un nākamajā pavasarī atgriezties atpakaļ precīzi tajā pašā vietā, kur ligzdojis vai izšķīlies iepriekšējā gadā. Kaut esmu daudz lasījis par migrāciju un putnu navigācijas un orientēšanās prasmēm, es vienmēr viņus apbrīnoju par šo fantastisko spēju no Āfrikas vai Āzijas atgriezties ligzdot tieši tajā pašā krūmu pudurī, ezerā, niedrājā vai pļavā. To ir grūti aptvert. Vismaz man, kā tā mazā dzīvībiņa nenomaldās. Bet cilvēks pilsētas kvartālā, pat lielveikalā pamanīsies apmaldīties.
Trīc rokas no prieka un uztraukuma
— Kur atrasti tavi gredzenotie putni?
— Pērn septembrī Serbijā, Belgradā, atrasts Latvijā 2013. gadā manis gredzenotais brūnspārnu ķauķis, savukārt dziedātājstrazda, ko apgredzenoju 2013. gada vasarā, gredzens gan, vairs ne pats putns, atrasts Vācijā, Minsterē, pie kāda torņa smiltīs. Tajā tornī ligzdoja lielie piekūni. Skaidrs, mans Neretas strazds kļuva par barību šo Minsteres piekūnu mazuļiem. 2015. gada pavasarī noķēru čunčiņu, kas bija gredzenots tajā pašā pavasarī Spānijā, domājams, pa ceļam no ziemošanas vietas Ziemeļāfrikā. Savukārt 2013. gada rudenī sētā noķēru lielo zīlīti, kas gadu iepriekš bija apgredzenota Dabkovicē, Polijā.
— Par kuru tīklos noķerto lidoni bijis lielākais gandarījums pēdējo gadu laikā?
— 2015. gada rudenī apgredzenoju dzeltensvītru ķauķīti. Kad ieraudzīju, ka šis Latvijas ornitofaunas retums ielidojis tīklā, priekā, uztraukumā rokas sāka drebēt. Šie sīkaliņi sver ap 8 gramiem. Tas ir diezgan liels retums, kur nu vēl iekšzemē Neretas pusē. Viņus pārsvarā novēro vai gredzenošanai noķer Papē vai Kolkā rudens migrācijas laikā. Iespēja uz visu plašo Latviju, ka tieši manos tīklos viņš iekritīs, ir ļoti niecīga. Tomēr tas notika. Ligzdo viņi tālu Sibīrijā, ziemot migrē uz Āziju, bet dažiem jaunajiem putniem kaut kas galvā sajūk ar migrācijas virziena instinktiem un dienvidu vietā šie noorientējas uz rietumiem. Sētā ir bijuši arī citi retumi — 2014. gadā apgredzenoju divus sārtgalvīšus, 2013. gada rudenī — trīs gaišos ķeģus un vienu mazo ķeģi. 2013. gada vasarā virs sētas novēroju Latvijā reto vidējo ērgli. Interesanti, ka pērnruden no Neretas netālajā Birzgalē mans labs paziņa un ornitologs Dmitrijs Boiko noķēra zilastīti, kas bija pirmais šīs sugas novērojums Latvijā. Kā putnotājs un gredzenotājs ceru, ka arī es kādreiz savā Neretas sētā noķeršu jaunu putnu sugu Latvijai. Putni mums ir visapkārt, jāprot tikai tos atpazīt. Un saudzēt tāpat kā jebkuru citu dzīvo radību dabā.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds:
Kaspars Funts.
Dzimšanas vieta un laiks: Rīga, 1973. gada 30. janvāris.
Dzīvesvieta: Rīga, Nereta.
Izglītība:
absolvējis Latvijas Universitāti, bakalaura grāds pedagoģijā.
Nodarbošanās: sabiedrisko attiecību speciālists, Latvijas Putnu fonda vadītājs.
Ģimene: precējies, divi bērni.
Vaļasprieks: putnu vērošana, Latvijā novērojis 300 putnu sugu un pasugu.
