Aizvadītā nedēļa pagāja darbā — kamēr vēl pavasaris nav sācies “pa īstam”, bija jānokārto dažādas formalitātes un vairāk jāparosās pie datora un kartēm, nevis dabā.
Veiksmīgi pabeidzu zinātnisko publikāciju par pūču migrāciju, kas man nepieciešama studijām Daugavpils universitātē, kur studēju doktorantūrā. Gandrīz katru vakaru devos nelielos izbraukumos uzskaitīt tuvējā apkārtnē ligzdojošās pūces, kas ar saucieniem iezīmēja savu teritoriju pat mīnus 16 grādu salā. Arī citi putni nometnieki gatavojas ligzdošanas sezonai, vismaz pāris stundu rīta agrumā aktīvi bungo dzeņi, dzied dažādu sugu zīlītes, riesto kraukļi.
Tā kā esmu viens no mājaslapas latvijasputni.lv veidotājiem, ar prieku saņemu arvien jaunas ziņas par gājputnu atgriešanos Latvijā. Šogad pavasaris sācies kādas pāris nedēļas agrāk nekā pērn, un vairākām putnu sugām šogad jau pārspēti agrākie novērošanas datumi.
Aktīvais putnu izpētes laiks sāksies šonedēļ, kad kopā ar domubiedriem dosimies uz Kolkas ragu un tur līdz pat maija vidum ķersim un gredzenosim putnus, veiksim putnu vizuālo uzskaiti.
Viens no aktuālākajiem jautājumiem, kuram pagājušajā nedēļā nācās pievērsties, bija saistīts ar mežu izciršanu. Netālu no savām mājām izdevās atrast divu apodziņu ligzdošanas vietu. Apogs Latvijā ir īpaši aizsargājama putnu suga. Saskaņā ar Latvijas likumiem šai sugai ir veidojami mikroliegumi — nelielas (līdz 10 hektāriem) meža teritorijas, kur aizliegta jebkāda saimnieciskā darbība. Tā kā esmu to cilvēku vidū, kuri tādus liegumus var noteikt un veidot, tad ilgs laiks pagāja, strādājot pie šī projekta — gan nosakot robežas, gan iesniedzot dokumentus. Pagaidām Latvijā šādu aizsargājamu teritoriju veidošana ir tikai pašu pētnieku iniciatīva, un šis darbs nekā netiek apmaksāts. Daļa no plānotā mikrolieguma ir valsts mežs, bet daļa — kāda privātā meža apsaimniekotāja īpašums. Liela bija privātīpašnieka pretestība, ka tiek ierobežotas viņa tiesības. Putni taču neizvēlas savu dzīvesvietu pēc cilvēku nospraustām robežām! Meža izciršanā pēdējā laikā visvairāk vaino akciju sabiedrību “Latvijas valsts meži”, bet realitātē valstij pieder apmēram 50% un privātpersonām — tikpat meža. Un valsts meža izciršana ir aisberga redzamā daļa, taču to, kas notiek ārzemnieku lēti iegūtajā mežā, varam kontrolēt un ietekmēt daudz grūtāk.
Latvijā viens no aizvadītās nedēļas svarīgākajiem notikumiem bija tas, ka apritēja trīs gadi, kopš Valdis Dombrovskis ieņem Latvijas premjerministra amatu. Lai arī viņš ir viens no tiem politiķiem, kuru kritizē, domāju, ka kopumā viņa darbību var vērtēt kā pozitīvu. Jau tas vien, ka viņam izdevies visilgāk būt par premjeru, liecina, ka viņš ir cilvēks, kurš strādā un kuram uzticas. Manuprāt, viņš tiešām ir kā darba zirgs. Šajā amatā nevienam nebūtu viegli. Ja tā saucamajā krīzes laikā premjera amatu ieņemtu kāds cits, domāju, mēs būtu vēl dziļākā bedrē. Ir pieņemti nepopulāri lēmumi, bet tas bija jādara. Ja to laikus neizdarītu, tad, iespējams, mēs būtu tādā pašā situācijā, kādā, piemēram, Grieķija, kad jādomā par valsts bankrotu un jāpieņem vēl smagāki lēmumi par naudas taupīšanu.
Otrs notikums, kas piesaistīja ne tikai Latvijas, bet visas pasaules mediju un sabiedrības interesi, bija vēlēšanas un pēcvēlēšanu laiks Krievijā, kur par valsts prezidentu atkal tika ievēlēts Vladimirs Putins. Pagājušā gada vasaras otrajā pusē man pašam bija iespēja viesoties Krievijā, arī Maskavā un Sanktpēterburgā. Jau tad tur bija jūtama priekšvēlēšanu gaisotne, un nevar teikt, ka tā bija labvēlīga Putinam. Īpaši studentu un jauniešu, ar ko tikos, vidū. Iespējams, reģionos šī attieksme ir citāda, bet fakts ir tas, ka tur daļai iedzīvotāju vispār ir vienalga, kas vada valsti, jo viņus tas tieši neskar. Protesti, kas tagad notiek Krievijas lielākajās pilsētās, nav bez pamata, ne viss tur vēlēšanu laikā un pēc tam notikušais atbilst demokrātiskas valsts pamatnostādnēm.
Domāju, nekas īpaši nemainīsies ne Krievijas iekšējā politikā, ne arī ārpolitikā. Tas attiecas arī uz attiecībām ar Latviju. Mēs visu laiku esam Krievijas uzraudzīti, un arī tagad tas turpināsies.
Pagājušās nedēļas beigās pasaules uzmanības centrā bija Japāna, kur notika cunami un zemestrīces upuru atceres pasākumi. Liela pasaules sabiedrības vērība toreiz un tagad tika pievērsta tam, kā šādas lielas katastrofas ietekmē cilvēciskais faktors un globālā sasilšana. Te jāteic, ka tik vienkārši to nevar vērtēt, nav pārliecinošu pētījumu, ir dažādi viedokļi un atšķiras arī pētījumos iegūtie rezultāti. Tomēr tas gan nav nenoliedzams, ka Japānā zemestrīces ir notikušas jau agrāk un sala ir seismiski aktīvajā zonā, kā arī jāņem vērā valsts pārapdzīvotības problēma. Tomēr mūs tik lielas katastrofas noteikti neskars.
