Bebru pagastā pats savu miestiņu Jāņiem un citiem lielākiem svētkiem brūvē Arvīds Grantiņš.
Bebru pagastā pats savu miestiņu Jāņiem un citiem lielākiem svētkiem brūvē Arvīds Grantiņš. Alus darīšanas noslēpumus viņš savulaik uzzinājis no vecvecākiem.
–– Mans vectēvs Juris Preiss bija labs iesala meistars, –– saka Grantiņa kungs. –– Savukārt alus brūvēšanu viņš uzticēja manai vecmātei. Mēs ar brāli zēna gados noskatījāmies, kā viņi to dara. Pieauguši paši sākām darīt alu.
Galvenais –– vajag labus alus miežus. Apgalvojums, ka Latvijā tādi neizaug, ir maldīgs. Es pats audzēju alus miežus ‘Rasa’. Svarīgi, lai graudiem būtu ļoti augsta dīgtspēja, tad var pagatavot lielisku iesalu. Parasti graudus diedzēju uz klona astoņu līdz desmit grādu temperatūrā. Kad tie sadīguši, nesu saulē apžāvēt. Pēc tam iesalu grauzdēju maizes krāsnī, vai cepeškrāsnī. Jo iesalu stiprāk sagrauzdē, jo tumšāks ir alus. Iesalu nedrīkst gatavot pēdējā brīdī. Šis darbs necieš steigu.
Dienu pirms alus darīšanas iesalu rupji samaļ un pārlej ar karstu ūdeni. Kad tas ievilcies un masa kļuvusi līdzīga šķidrai maizes mīklai, īpašā traukā, ko mana vecāmāte sauca par žeires mucu, tai vēl pievieno karstu ūdeni un tecina misu –– tā patīkami smaržo un rosina apetīti. Jo lēnāk misa tek, jo alus vēlāk ir dzidrāks.
Protams, nedrīkst aizmirst pievienot apiņu novārījumu.
Kad misa iztecināta, to pilda kublos, atdzesē, pievieno raugu un liek pagrabā rūgt. Diemžēl ne vienmēr raugs ir pietiekami kvalitatīvs. Gadās, ka misa tikai dzirkstī, bet tā arī nesāk rūgt.
Ja viss kārtībā, kublus pārklāj biezs putu slānis. Pēc diennakts alu var pildīt mucās un ļaut tam nostāvēties, lai iegūtu garšīgu un atspirdzinošu dzērienu. Labs alus no mucas iztek viss sākumā pārvēršoties biezās putās, tāpēc mucas krāns jāatgriež ļoti lēni. No krūzes lejot alu kausā, putas nedrīkst noplakt pilnībā. Arī pēc kausa iztukšošanas tajā jāpaliek putām.
