Ceturtdien, 11. novembrī, redakcijai iepriecināta piezvanīja Annas kundze, lai dalītos savā priekā.
— Nekad nedomāju, ka tik ātri “nostrādās” sludinājums “Staburagā”, — viņa sacīja. — Šodien tajā bija publicēts mans sludinājums, ka dāvinu kucīti. Pēdējā laikā biju diezgan kreņķīga, jo manai takša šķirnes kucītei piedzima divi kucēni: suņu “puikam” saimnieku atradām, bet “meitenei” — ne. Draudzene ieteica ievietot sludinājumu “Staburagā”. Nezināju, ka dāvinājumu sludinājumi ir bez maksas. Īpaši jau necerēju, jo meita bija ievietojusi sludinājumu populārajā portālā www.ss.lv. Divu dienu laikā sludinājumu bija apskatījuši 360 interesentu, bet neviens ne zvanīja, ne rakstīja. Nav jau man nekāds tīršķirnes kucēns. Liels bija mans izbrīns, kad šodien jau pusdeviņos no rīta piezvanīja kāda sieviete un teica, ka labprāt paņemtu kucēnu, kuru dāvinās savai radiniecei. Viņas sunītis nesen nomiris, un tagad viņa jūtoties vientuļa. Manai iebildei, ka tas gan nav “tīrs” taksis, viņa teica, ka mājai esot vajadzīgs “zvaniņš”. To nu es viņai varēju apsolīt, jo kucītes māte dažkārt sataisa tādu troksni kā desmit baznīcas zvanu. No sarunas sapratu, ka takšu “meitenei” būs ļoti jauki saimnieki.
Līdz pēcpusdienai man piezvanīja vēl trīs cilvēki. Diemžēl viņiem vairs palīdzēt nevarēju.
