Ar Jurgitu Gruberti iepazinos nesen gleznu izstādes atklāšanā. Ārēji mierīga, smaidīga, krāsainā apģērbā, kas jau liecināja par citādo, kaut ko apslēptu, uz āru spraucošos košās krāsās. Aizkraukles pusē Jurgitu pazīst tikai nedaudz vairāk kā divus gadus — kā fizioterapeiti Skrīveru sociālajā dienas centrā. Darbs ar cilvēka ķermeni ir tikai viena no tik daudzajām viņas interesēm. Sarunā pēc katra jauna pagrieziena ienāk kas pārsteidzošs — motocikli, smagais metāls, tērpi, fotogrāfijas. Par visu, kas viņu aizrauj, tik īsā intervijā neizrunāt — ne ierobežotā laika, ne apjoma dēļ.
Jurgitas dzimtā puse ir Zasa, un viņa saka — katrā vietā, kur esmu, kļūstu par tās patrioti. Tāpat notika, kad nokļuva Bebrenē, un tagad, divus gadus dzīvojot Jaunjelgavā. “Man patīk radīt centru ap sevi, nevis domāt, ka tas ir kaut kur tālu prom,” saka Jurgita, kad jautāju, vai nav grūti būt patriotam par mazu punktiņu kartē, piemēram, Zasu.
Provinces fitnesa trenere
— Tev ir neparasts vārds. Šķiet, lietuviešu.
— Mans tētis ir lietuvietis. Lietuvieši ir ar citādu temperamentu, un ik pa laikam man kāds saka, ka leitiskais lien laukā. Arī rokdarbos — krāsas izvēlē — dzeltenais un zaļais. Kad skatos uz tēta māsu, saprotu, no kurienes manī tas viss, arī izpausmes, ambīcijas, lepnums, pašpārliecinātība. Gribi stāstu? Kad ieprecējos Bebrenē, manai mammai nebija šaubu, ka tā ir mana vieta. Zini, kāpēc? Jo tad, kad tuvojās mana dzimšanas diena, nez kāpēc tā bija gadījies, ka kaut kādās darīšanās mamma mašīnā braukāja pa Ilūkstes pakalniem. Viņu tā izšūpoja, ka tās dienas vakarā man steidzami bija jānāk pasaulē. (Starp citu, Jurgitas dzimšanas diena bija vakar, 30. janvārī — aut.)
— Kāda ir tava dzīves “recepte”?
— Būt drosmīgai, nebaidīties. Tas manī vienmēr ņēmis virsroku. Krievu valodā to sauc par “pыцарство” (bruņnieciskums — aut.)
— Kā nolēmi kļūt par fizioterapeiti?
— Mamma motivēja, ka labi ir likt lietā rokas. Rokās ir laba enerģētika. Es gan tām enerģētikām īsti nenoticēju, bet, tā kā ar sportu esmu “uz jūs”, bet man ļoti patīk anatomija, medicīna bija labs virziens. Mācījos Daugavpils Universitātē. Biju priecīga, ka profesiju varēja apgūt citur, ne tikai Rīgā. Teorija mani neaizrauj, tur man visi var “salikt”, pret praktiski darīt patīk. Vienu brīdi biju kā provinciālā fitnesa trenere, bet jau pāris gadus esmu pusslodzes fizioterapeite Skrīveru sociālajā dienas centrā. Pārējā laikā esmu brīvmāksliniece.
Pa Bebreni armijas
zābakos
— Esi audzināta kā paklausīgs bērns?
— Garīgajā plāksnē ļoti brīvdomīgi. Ko gribēju, varēju attīstīt, darboties. Tas nenozīmē runāšanu pretī, un respekts pret vecākiem ir joprojām. Ja salīdzinu ar vienaudžiem, tad vispār… (Rāda sev nimbu virs galvas — aut.) Saimnieciskajā plāksnē bija rāmis, un tajā bija jābūt. Tāpēc arī tagad jūtos droši dažādās radošās izpausmēs, komunikācijā, bet, tikko aiziet saimnieciskais, tā jūtu, ka rāmis manī ir ielikts un ārpus tā neesmu attīstījusies.
— Tev joprojām ir daudz interešu, vaļasprieku?
— Brīžos, kad tas iespējams, intereses tiek pilnveidotas, attīstītas. Izņemot anatomiju, neko citu neesmu mācījusies padziļināti. Vissenākā aizraušanās ir fotogrāfija. Vēl tagad ir draugi fotoklubā “Ezerzeme” Daugavpilī. Pavisam svaigs hobijs ir gleznošana. (Jurgita ir Jaunjelgavas Kultūras veicināšanas biedrības gleznošanas studijas dalībniece — aut.) Ar notiņām nedraudzējos, bet mūzika patīk, un esmu folkloras kopā “Lauce”. Pirms tam Bebrenē bija kopa “Ritam”. Kad ieprecējos, mani ļoti “pavilka” uz rokdarbiem. Patīk etnogrāfija, arheoloģija, sēliskās saknes. Esmu iemācījusies aust un līdzi uz interviju paņēmu 7. gadsimta sēļu arheoloģisko villaini. Mēļā jeb tumši zilā tonī — ar bronzas rotājumiem, kurus kalis Daumants Kalniņš. Turot rokā šādu villaini vai ko citu, kas saistās ar sēļu vēsturi, jūtu piederību, kaut ko netveramu un brīnos, kā caur gadsimtiem līdz manīm šī apziņa atnākusi.
— Ikdienā šādu villaini vai ko tamlīdzīgu nelieto.
— Ja tāda staigātu ikdienā, tad mani sauktu par frīku, dīvaino. Nav bail, bet tas traucē komunikācijā. Villaini vēl nelietoju, jo neesmu izgatavojusi pamatlietas — kreklu un jostu. Cilvēki ikdienā kam tādam nav gatavi. Kad dzīvoju laukos, Bebrenē, bez problēmām staigāju armijas zābakos. Tas ir tas, kas arī man patīk. Vēl man ļoti patīk braukt ar motociklu. Dzīvē bija periods, desmitgade, pavadīta fantastiski lieliskā draudzībā ar motorolleru “Vespa”. Apceļota ne tikai Latvija. Arī bērnus pieradinājām. Mazākajai meitai bija četri gadi. Toreiz mums ģimenē bija divas “Vespas” un braucām visi četri. “Vespa” — tā ir arī liela mīlestība. Kad brauc un esi sadziedājies ar motora skaņu. Tad var arī skaļi dziedāt un neviens tevi nedzird, tikai vējš.
Šobrīd man nav “Vespas”, jo jābūt apstākļiem, nosacījumiem — vietai, kur to likt, vajadzīgs cilvēks, kurš to regulāri salabo. Vēl viens man hobijs ir metālmūzika jeb smagais metāls.
Metāls rada līdzsvaru
— Pastāsti par to vairāk!
— Tā rada līdzsvaru. Starp darba vidi, kur esmu cilvēkos, par kuriem esmu atbildīga, jāpieņem viņu viedoklis, un laiku, kad man jābūt pašai, jāelpo savā, nevis klienta, pacienta ritmā. Klausos, piemēram, latviešu grupu “Skyforgers”. Arī viņu mūzikā ir kaujinieciskais, patriotisms. Patiesībā jebkurš patriots tiek gatavots cīņai. Ja neesi gatavs fiziski cīnīties, tad neesi līdz galam patriots. Ja ne gluži ar vāli, tad vismaz uztaisīt pamatīgu mahināciju, lai pretinieks “aiziet dillēs”. No vienas puses, tas ir pretrunā ar ideju, ka mēs visi varētu būt brāļi, toleranti, sadzīvot. Smagais metāls noteikti nav iekšēja agresija, kas šādi izpaužas. Varbūt citiem radies tāds priekšstats. Man tās ir dabiskas vibrācijas, kuras vajag atbrīvot. Paši pirmsākumi manai metālmūzikai bija “Līvi”. Mamma toreiz teica — vieni ciena “Credo”, otri — “Līvus”. Mūsdienās starp šīm grupām nav lielas atšķirības, bet tajā laikā ciemā vienu sirdis pukstēja “Credo” ritmā, bet otru — “Līvu”. Vieni bija paklausīgāki, otri dumpinieciskāki, provokatoriskāki. Ja būtu piedzimusi agrāk, varētu izdzīvot hipiju laiku, tā laika stilu — pinkainos matus, puķainās drēbes, maigumu. Patiesībā katrā metālistā ir maigums, bet ārpusē melnais, kas visus atgrūž, ir biedējošs. Tāpēc man ļoti patīk veļu laiks.
— Interešu tik daudz. Kā tajās neapjūc?
— Līdz trīsdesmit gadiem meklēju piederību kādai no interešu grupām. Bija būtiski atrast savu baikeru kompāniju. Atradu. Lieliski puiši, kas apvienojušies moto hipiju bandā jeb MHB “Klibās kaijas”. Ideja par to, ka mēs visi esam salauzti, kuram kāja, kuram kas, bet mēs braucam. Pagājušajā gadā atzīmēju desmitgadi, kopš esmu sākusi apmeklēt dažādus koncertus, festivālus. Domāju, ka arī kā sirma vecmāmiņa būšu dulla un koncertā stāvēšu pie skatuves barjeras, kratīšu galvu smagās mūzikas ritmā. Tagad internetā klīst bilde, kurā redzama burciņa, pilna ar dažādām interesēm. Tad tajā ieber smiltis — ikdienas lietas, sīkumus. Nekam citam, lieliem akmeņiem tur vairs nav vietas. Mēs pārāk daudz laika veltām sīkumiem. Tāpēc atbalstu askētismu. Nesen skatījos filmu par mākslinieku Pikaso. Viņš dzīvoja askētisku dzīvi kādā nošļurkušā vidē starp nabagiem. Tas viņu rosināja domāt, radīt. Tad kāda bagāta kundze viņu noprecēja. Bija tērpi, balles, saviesīga dzīve. Pikaso to ilgi neizturēja. Aizlaidās lapās. Kādreiz es izmantoju teicienu, bet tagad neesmu tik agresīva pret sevi — ir tik labi, ka vemt gribas. Kad viss ir tik ļoti labi, no smadzenēm sāk pazust krokas.
To sajūt ar aknām
— Kāpēc ir fotogrāfi un fotogrāfiju skatītāji? Kāpēc tu redzi, saskati?
— Tāpēc, ka es atvēlu laiku paskatīties. Šodien pat satiku cilvēku pieturā. Viņš man saka — ui, cik tu laicīgi! Bet es izgāju laikus, jo zināju, ka gribu nofotografēt kādu logu. Visu laiku to gribēju, šodien izdarīju. Kad braukāju uz Rīgu, tunelī pamanīju rensteli, izdrupušu zārka formā. Iedomājies — renstele, zārka forma, cik tas ir skaisti! Es tā vēroju to rensteli trīs četrus gadus, un — bāc! — vienā reizē puse rensteles nav, palikusi tikai viena zārka daļa, pārējā nomainīta. Un es to nenofotografēju, tādas vairs nebūs nekad! Pēc pusgada pamanīju, ka tajā pašā vietā sāk veidoties zārka forma. Fotogrāfijas vēl nav.
Tu man iepriekš jautāji, kāpēc vieniem ir dots sajust patriotismu, piederību tautai, novadam, bet citiem nē. Pirms intervijas naktī par to domāju.
— Un ko izdomāji?
— Tā ir sajūta ar aknām. Nevis ar sirdi, jo tai ir citas lietas un tā ir tik nekontrolējama. Bet, ja cilvēks ir sabojājis savas aknas — nodzēris, nonarkojis, nozāļojis, tev nav, ar ko sajust. Es to vairāk no anatomijas puses redzu.
— Kas, tavuprāt, ir svarīgākais divu cilvēku attiecībās?
— Gribi dzirdēt trīs svarīgās lietas? Uzticēšanās. Nevis privātīpašnieciska, nevis uzticība, bet spēja otram uzticēt savas domas. Otrā — rūpes. Trešā — dzirkstele acīs. Ja tā noplok, tad vairs nav iedvesmas darboties. Attiecības ir process, kā mazdārziņš, kas jākopj — jālaista, jāravē, jāsēj. Var arī būt viens, bet vai vajag? Tas ir mazliet psihopātiski. Kad gāju skolā, man bija lielā doma — izbaudīšu dzīvi, precēšos pēc 40. Augstskolas sākumā — bāc! — ar šito cilvēku viss mūžs jāpavada. Nodzīvo jaukus, ģimeniskus 15 gadus un saproti, ka tā ir liela vērtība — kad līdzās ir otrs cilvēks, kuram vari uzticēt pats sevi. Pat ja dažreiz ir neērti. Neērtības pāriet. Tā arī ir uzticēšanās, spēja būt brīvam, kad cieni otra cilvēka izvēli, nestājies ceļā un jūti — viņš jālaiž, jāatlaiž.
Drosmīga
pa drusciņai
— Ar tavu enerģiju — dzīvojot laukos, nenosmaksi?
— Rīga mani nevilina. Es to saucu par Melno caurumu. Mūsdienās vairs nav jātiecas uz Rīgu, bet gan ārzemēm. Rīga ir tikai starpposms. Ja man nebūtu divu bērnu, būtu Āfrikā. Pieteiktos kādā misijā. Tas ir tik forši, tādas iespējas! Pat esot ar bērniem, dzīvojot ģimenē, skatījos, meklēju iespējas izrauties. Tagad esmu piezemēta. Ar manu enerģiju sazin ko būtu sastrādājusi.
— Varbūt tomēr labi, ja ir tādi “enkuri”?
— Jā, un arī otrs cilvēks var būt “enkurs”. Nesen ar draudzeni pārrunājām šo tēmu. Viņa teica, ka tas, ka nevaru saprasties ar mammu, patiesībā ir labi, tas visiem apkārtējiem ir kā glābiņš. “Ja viņa tevi nebremzētu, tu ar savu enerģiju izpostītu visu, kas tev apkārt,” tā viņa teica. Pats redzi, cik man daudz hobiju, un es pat nejūtos bēdīga, ka nav laika kaut kam. Enerģijas manī ir tik daudz. Es taču arī darbā to atdodu. Man regulāri jautā, kur es to smeļos. Nezinu. Tā vienkārši ir. Ja nebūtu bremzīšu, darbotos kā atomreaktors. Man ir bail no tā, ko varu izdarīt. Tas ir nezināmais. Esmu drosmīga solīšus spert pa drusciņai. Ir teiciens — prāts uzceļ mūri, kuram sirds lec pāri. Man ir otrādi — sirds ceļ mūri, bet prāts pārlec pāri. ◆
