“Personība nobriest visu mūžu, un ceļā uz to cilvēks pamazām pārskata savas vērtības un mainās. Krīzē tās gan jāpārvērtē straujāk — vienkārši situācija ir klāt! Ja virzītos lineāri, šis brīdis būtu attālināts,” spriež psiholoģe Inese Kapustjanska, piebilstot, ka dižķibeles vārdā nodēvētos brīžus, kad izkustas šķietami stabilais pamats zem kājām, izraisa ne tikai ekonomiskie sarežģījumi, bet arī personības svārstības un vecums. Ne velti dzirdam par trīsdesmit, četrdesmit un tā tālāk, galu galā — pusmūža krīzi, kas prasa pārskatu un lietu līdzsvarošanu.
Ātrāk par
elektrovilcienu
“Pusmūža krīzē viss saasinās. Pirmkārt, attiecības ar laiku, kas kļūst sāpīgi sadzirdams un paliek kā uzdevums numur viens. Jaunībā jau šķiet, ka priekšā mūžība, bet 50 un vairāk gados tā vairs nav. Rodas izjūta, ka dzenas kāds pakaļ, tāpēc jāskrien ātrāk par elektrovilcienu vai kā ābelei pilnībā jāuzzied jau šopavasar. Laiks klauvē un prasa sniegt pārskatu dzīves jeb likteņa priekšā, kad bieži arī nākas secināt, ka vairāki apcirkņi stāv tukši. Krīzes momentos vispār došanas — ņemšanas plūsma tiek pārbaudīta,” turpina Inese, akcentējot, ka cilvēks sevi var izvērtēt četros līmeņos — fiziskajā, soci-ālajā, personīgajā un garīgajā —, kas, vērtības mainot vai saliekot pareizos akcentus, ļaus atrast kāroto mieru un apziņu, ka ar mani taču viss ir kārtībā!
Mācēt sevi mīlēt
un lolot
Kad laika skaitītājs grozās ap 50, fiziskā pasaule kļūst ļoti svarīga, un, to sakārtojot, kārtojas arī pārējās. “Skatāmies spogulī, ievērojam sirmus matus vai to atkāpšanos, visas grumbas, vēderiņu. Kā reiz atzina kāds piecdesmitgadnieks — šajā vecumā var izdarīt to pašu, ko 30 gados, tikai atpūtai vajadzīgs ilgāks laiks, kamēr piepildu savu resursu bāzi. Šajā posmā, protams, nav mazsvarīga arī seksuālā puse, pamazām mainās attieksme pret veselību,” raksturo Inese, norādot, ka šajā brīdī tieši laikā būtu pārskatīt savu varēšanu un mācīties būt vājākam, kad tas nepieciešams.
“Nezinu, kurš no kura to aizguvis, bet, līdzīgi kā amerikāņiem, arī mums ir izteikts stiprā cilvēka priekšstats. Kalnā kāpējs, visu pats izdarīt spējīgais — tikai tāds tiek slavēts un akceptēts. Pusmūžā ir vispiemērotākais brīdis sākt atļauties kaut ko neizdarīt, atlikt, atvēlēt laiku sev — burbuļvannai, masāžai, skrējienam vai kādam izbraukumam. 50 gados nākas vairāk sekot sev līdzi, jo brūces nedzīst kā jaunībā, tāpēc svarīgi palutināt ķermeni, atrast nodarbes, kas saistās ar iešanu, skriešanu, vingrošanu, ūdens procedūrām, kas darītu lietas patīkamas. Fiziskajā pasaulē arī jāmēģina atrast vietu, kur sevī justies kā mājās. Ja tas ir dārziņš, kur rušināties, tā dobe jāmeklē! Svarīgi satikties ar savu “es gribu”, sākt sevi mīlēt!” mudina I. Kapustjanska.
Mazāk formālas
saskarsmes
Nākamā, kur ielūkoties, ir sociālā telpa, kas šajos ekonomiskajos apstākļos daudziem gan ir krietni paārdīta, jo līdz ar darbavietām zudis arī kolektīvs un kolēģi. Tomēr ir citas alternatīvas — dažādas organizācijas, klubiņi, interešu grupas, draudzes, galu galā draugi, kaimiņi un radi. “Šī telpa nedrīkst palikt tukša, jo tā ir viens no mūsu resursiem, kas mūs pabaro un iepriecina. Ja tajā ir maz cilvēku, jāmēģina saprast, kāpēc tā noticis — vai neprotu iepazīties, uzturēt attiecības? Sociālā pasaule jāpārskata arī, ja tajā ir pārāk daudz formālu kontaktu, jo tie nesilda,” stāsta Inese, piebil-stot, ka attiecību veidošanā svarīga pozitīva un atvērta attieksme. “Tas neko nemaksā, ejot pa ielu, kādam uzsmaidīt! Sociālajos kontaktos svarīga laipnība, kas ir kā liepa, kas zied un smaržo. Ja eju nīgrs pa dzīvi — man uzrūc, es uzrūcu , sociālajā nišā resursus neuzkrāju!”.
Nepieciešama drošība
un atbalsts
Savukārt personīgajā telpā tiek risinātas attiecības ar sevi. “Vai jūtos pietiekami droši šajā pasaulē, vai dižķibele to ir izšūpojusi un mans optimisma līmenis tā nokrities, ka sāk ost pēc nospiestības? Drošības izjūtu var sniegt dažādi avoti, piemēram, dzīvesbiedrs, bērni, Dievs. Kāds to var atrast arī dabas ritmos, ka tie joprojām ir tie paši kā visus 50 gadus,” stāsta psiholoģe.
Personīgajā telpā tāpat ir vieta pašcieņai un atbalstam. “Pusmūžā atbalsts īpaši nepieciešams, jo tas ir arī laiks, kas nāk kopā ar lieliem zaudējumiem — aiziet vecāki, tuvi cilvēki, kāds pārceļas uz dzīvi ārvalstīs, bērni pamet ligzdu. Tomēr viens no smagākajiem zaudējumiem ir zaudēta ticība, kas prasa lielu darbu šajā virzienā,” teic Inese, arī te aicinot nolikt stiprā cilvēka tēlu, augstprātību, spēt savā laikā zemoties, lūgt un pieņemt atbalstu — kaut sirsnīgu sarunu un mīļu apskāvienu. Un atcerēties, ka atbilde visām problēmām ir un noteikti atnāks, lai kādi būtu gadi. Jābūt vien vērīgam!
