Kad dzīvokļa kaimiņiene pārcēlās uz dzīvi citur, viņa man uzdāvināja vēsturi — pusgadsimtu vecus biezos vākos iesietus žurnāla “Zvaigzne” eksemplārus. Izdevuma “galviņā” rakstīts, ka tas ir sabiedriski politisks un literāri māksliniecisks ilustrēts žurnāls.
Žurnālā ir mūsu tautas vēsture. Ja neesam tos laikus paši piedzīvojuši, tos “baudījuši” mūsu vecāki un vecvecāki. Arī toreiz skuma, mīlēja, meloja, liekuļoja un cīnījās par taisnību. Gandrīz tāpat kā tagad. Tikai citā politiskā režīmā
Kartupeļus vāc cūkas
Žurnālā gandrīz katru mēnesi bija rubrika “No malu malām”. Tajā stāstīja arī par mūsu novada tālaika aktualitātēm, kuras dažbrīd gan izraisa smaidu. Piemēram, vietalviešu eksperiments. “Pagājušā gada rudenī Pļaviņu rajona padomju saimniecībā “Vietalva” varēja vērot visai neparastu ainu: kartupeļu laukā rakņājās cūku bars. Varbūt gana nolaidība? Tomēr ne. Šeit bija aprēķinājuši, ka lētāk un izdevīgāk ir tad, ja daļu no kartupeļu laukiem novāc cūkas pašas. Arī šogad te stādīs kartupeļus cūku ganību vajadzībām. Tas ir divkārt izdevīgi. Jo tiek novākti kartupeļi un reizē ar to cūkas aiznes mājās dzīvsvara pieauguma kilogramus” (stils visām informācijām nelabots — I. S.).
Šodienas jaunajai paaudzei vārds “pionieris” ir teju vai svešvārds, taču arī ta ir mūsu vēsture, kura itin labi vēl vecākās paaudzes atmiņā.
Vēlas vīrieti bez sakām
“Pļaviņu rajona pionieri tagad ir varen lepni, jo viņiem ir sava dziesma, kurai vārdus rakstījis dzejnieks Ojārs Vācietis, bet mūziku komponējis Klintaines skolas skolotājs Jānis Zvaigzne. Ar šo dziesmu būs viegāk soļot tūristu pārgājienos, jo tā saucas “Dziesma par mugursomu.””
Žurnālā lielākoties informācija par Pļaviņām. Acīmredzot tāpēc, ka toreiz pilsēta bija rajona centrs.
“Kaut gan adatu pazīst jau tūkstošiem gadu, un tā nav nekāda sarežģīta “mašīna”, tomēr ar to iemācīties strādāt nav nemaz tik viegli. Tāpēc arī Pļaviņu rajona kultūras namā nodibināti šūšanas un piegriešanas kursi, kuros mācās 45 dalībnieces. Kursantes prasmi apgūst ātri un ar adatu dara īstus brīnumus.”
Lai viss būtu skaisti un tikumiski — tā savulaik domājuši biedri no Pļaviņu rajona. Kā tas viņiem izdevies, par to vēstures avoti klusē.
“Jaunas skaistas tradīcijas jāceļ godā: laulības, vārda došana, pilngadības svētki, pionieru dzimšanas diena. Bet Pļaviņu rajonā daudzi biedri domā, ka der atjaunot arī senās kāzu paražas, protams, izņemot, piemēram, dzeršanu ar un bez pieskandināšanas ”trīs dieniņas un trīs naksniņas”. Turklāt viņi domā, ka galīgi atmetama būtu arī paraša maukt jaunajam vīram sakas kaklā, tā simbolizējot it kā laulības jūgu. Jo, izrādās, pret to visvairāk protestējot sievas.”
Par aitām nopelna mašīnu
Vairākas ziņas žurnālā vēstī par zemkopju dzīvi. Domas par nodrošinātām vecumdienām bijušas aktuālas arī pirms pusgadsimta. Varbūt pieredze noder arī mūsdienās?
“Pļaviņu rajona kolhozos pāriet uz jauno zemkopju darba apmaksas sistēmu. Te domā arī par darba nespējīgajiem kolektīva locekļiem. Vairāku arteļu kopsapulcēs nolemts organizēt speciālus pensiju fondus, kur ieskaitīt trīs procentus no visiem kolhoza ienākumiem. Pensijas izmaksā reizi mēnesī.”
Nezin, vai daudzi vēl atceras, ka Pļaviņu pusē savulaik nodarbojās ar aitkopību. Un informācija vēstī — ar labiem panākumiem.
““Pats darbiņš mani teica” — to Pļaviņu rajona kolhoza “Varonis” aitkopji gan tagad var sacīt. Veselus trīs gadus no vietas viņi bija izstādes dalībnieki Maskavā, un šopavasar nāca zināms, ka kolhozam “Varonis” par aitu labāko ganāmpulku Vissavienības lauksaimniecības izstādes komiteja piešķīrusi diplomu un lielo sudraba medaļu. Kā pēmiju kolhozs saņēmis smago automašīnu. Pērn vien kolhoza aitkopji caurmērā no katras aitas nocirpa 4,1 kilogramu vilnas, un kur vēl tie daudzie jēri. Arī šogad, kaut visām vēl mazulīši nemaz nebija atskrējuši, jau aprīlī no katrām 100 aitām bija saņemti 138 jēri, bet no Agneses Brokas kopšanā nodotajām — vēl vairāk.”
Sievu dumpis
Visādi gājis ne tikai mūsu novadā, bet arī citur, piemēram, kādā informācijā var uzzināt, ka “Priekules sievietes sadumpojušās — viņas vairs neapmeklē savu frizētavu, jo tur veidotie matu sakārtojumi esot negaumīgi, ondulācijas izejot drīz pēc frizētavas atstāšanas, bet uzacis klientēm bieži vien tiekot iekrāsotas nevienādi. Sievietes kategoriski pieprasījušas uzlabot frizētavas darbu”, savukārt “Maltas rajona kolhoza “Pobeda” iedzīvotājs Grigorijs Filatovs visā savā dzīvē ne reizi nav nogaršojis ne papirosa dūmus, ne degvīna malku, bet viņš nodzīvojis jau 67 gadus. Grigorijs Filatovs nenožēlo, ka atturējies no pasaules “kārībām”. Viņš izskatās gadus divdesmit jaunāks, nekā patiesībā ir”.
