“Kad mūsmājās viesojas bērni un mazbērni, svētki ir klāt,” saka klintainieši Anna un Eduards Kačkāni. Reti kurš pat radu pulkā zina, ka reizē ar mājastēva vārdadienu šogad iemesls vēl kādām svinībām — zelta kāzām.
“Kad mūsmājās viesojas bērni un mazbērni, svētki ir klāt,” saka klintainieši Anna un Eduards Kačkāni. Reti kurš pat radu pulkā zina, ka reizē ar mājastēva vārdadienu šogad iemesls vēl kādām svinībām — zelta kāzām.
Anna un Eduards Kačkāni 1954. gadā kāzas svinēja divas reizes — laulības apliecībā ierakstīts 26. maijs, baznīcā laulājušies 20. jūnijā. Sieva atzīst, ka Eduards jau gan neesot dikti dievticīgs, bet, ja jau līgavas ģimene tā vēloties, varot ar” uz baznīcu aiziet.
Uz brīdi apturot ikdienas steigu, Klintaines pagasta “Aizpurvju” saimnieki pamazām ritina atmiņu kamoliņu. Saimnieks gan bilst: “Kurš var atcerēties, kas pirms pusgadsimta noticis!”. Tomēr drīz atklāj, ka daudzas atmiņas ir sāpīgas, tās labāk necilāt.
Divreiz piedzimis
“Dzīvē drūmis gājis, kara laikā esmu bijis abās frontes pusēs — sākumā vācu, tad krievu,” stāsta Eduarda kungs. “Kur lika, tur gāju, arī no lēģera nebiju pasargāts. Tolaik tiesāšana bija vienkārša — divi vīri sēž pie galda un norīko: “Eduard Kačkān, paraksties! Desmit gadu!”. Par ko? To neviens nepaskaidroja. Lēģerī pie Harkovas pavadīju trīs gadus, izslimoju tīfu un vēlāk strādāju par sanitāru, jo šī slimība man vairs nebija bīstama.
Daļai latviešu ļāva atgriezties. 1946. gada janvārī mūs iesēdināja preču vagonā, ceļā mani jau norakstīja kā mirušu, bet tad ievēroja, ka vēl elpoju, un atveda līdz Rīgai. Mitinājāmies Sarkandaugavā, tur turēja vācu gūstekņus. Divarpus mēnešus mūs cilvēkiem nerādīja, es svēru 38 kilogramus. Vācu gūstekņi mums atdeva savas pusdienas, lai ātrāk atkopjamies. Visa Rīga runāja, ka latvieši atgriezušies mājās, daudzi mums nesa maizi.” To atceroties, sirmā vīra acis satumst.
Pirmo māju appludina
Drūmie laiki pārdzīvoti, tomēr vēlāk dzīve to daudzkārt atdarīja ar labu. Arī saveda kopā divus tālumniekus — Annas dzimtā puse ir Talsu rajona Ārlavas pagasts, Eduards dzimis Sērenes pagastā, vēlāk dzīvesvieta mainīta. Strādājot meliorācijā un braukājot pa kolhoziem, Talsu pusē abi iepazinās. Jau pēc gada svinēja lielas kāzas.
Kopš 1963. gada Anna un Eduards ir klintainieši. Šajā pusē dzīvoja vīra vecākais brālis, arī vecāki. Kačkānu ģimene Oliņkalnā nopirka mājiņu, bet pēc trijiem gadiem, ceļot elektrostaciju, to appludināja. Tad pašu rokām atjaunoja nopirktās “Aizpurves” — māju Stukmaņu centrā. Saimnieki stāsta, ka atstājuši mājām bijušo saimnieku doto nosaukumu, kaut nekādas purva malas te neesot.
“Parakņājies pagātnē!”
Daudz gadu kopā nodzīvots, visa kā bijis diezgan. Eduarda kungs 52 gadus bija mednieks. “Sievai teicu — plinti ieliec man zārkā, bet pēc tās atbrauca policija. Tā ir ar tām atļaujām un ārstu pārbaudēm, un neba jau manā vecumā vairs medībās iet.” Nākamgad viņš svinēs 80 gadu jubileju, sieva ir divus gadus jaunāka.
“Abi neesam bijuši nevienā partijā,” stāsta Eduarda kungs. “Partijas sekretāre sākumā pieprasīja, lai stājos partijā, bet es teicu — parakņājies manā pagātnē. Pēc laika viņa atzina: “Jā, tu neesi cienīgs būt partijas biedrs!”. Biju darba pirmrindnieks, taču partijas biedra “gods” man netika.”
Cigaretes zem suņubūdas
Klintaines pusē izauguši arī abi Kačkānu dēli Andrejs un Jānis. “Eduards daudz strādāja, pat pa nedēļai bija prom no mājām, tāpēc puikas vairāk pieskatīju es, arī vecāmāte — Eduarda mamma — palīdzēja,” atceras Annas kundze.
Abi atzīst, ka bērnu audzināšanai jāvelta daudz laika. Savējos audzinājuši stingri, taču arī blēņu, kā jau puikām, pieticis. Mazais Jančuks pamanījies uzpīpēt un vēlāk gājis rādīt, kur zem suņubūdas cigaretes paslēpis. Māte atceras, ka pastarītis allaž bijis kustīgāks, bet vecākais — prātīgāks. Kad Andrejs jau sācis iet skolā, skolotāja arī mazākajam brālim jautājusi, vai negrib uz skolu. Jānis tad gudri atbildējis: “Es vēl skolā nedrīkstu iet, jo nevaru mierīgi nosēdēt!”.
Vecāku lepnums
Tēvs pasmaida, kad bilstu, ka dēli noteikti ir viņa lepnums. “Tā ir! Dēli darba nebaidās, paveiks visu, lai cik sarežģīts darāmais,” saka Eduarda kungs.
Daudz prieka sagādā arī septiņi mazbērni un seši mazmazbērni. Par katru omītei un opītim savs stāsts.
Šonedēļ “Aizpurvēs” lielu svētku nebūs, reti kurš jau arī zina, ka viņiem īpaša jubileja. Kopā būts bēdās un priekos, un Annas kundze teic — paši neticot, ka jau zelta kāzas sagaidītas. “Mums ar vīru nebija daudz laika bārties, bet bez skaļāka vārda arī neesam mūžu nodzīvojuši.” Eduards gan allaž esot visus strīdus nogludinājis. “Ko nu daudz strīdēsies, atmet ar roku un aizej,” piebilst viņš.
