Koknesietes Rutas Viļumsones sētā šopavasar neparasts ciemiņš — uz trīsreizēju ēdināšanu ik dienu atlido kāds baltais stārķis. Putns iecienījis gaļu un svaigas zivis.
Koknesietes Rutas Viļumsones sētā šopavasar neparasts ciemiņš — uz trīsreizēju ēdināšanu ik dienu atlido kāds baltais stārķis. Putns iecienījis gaļu un svaigas zivis.
— Jau pagājušajā rudenī ievēroju stārķu pāri, kurš droši staigāja pa tīrumu netālu no manas mājas. Taču laiks kļuva auksts, un putni aizlidoja. Nodēvējām stārķus par Klāru un Klarku, — saka Ruta Viļumsone. — Šopavasar biju ļoti pārsteigta, kad kādā siltā pēcpusdienā stārķis cēli iesoļoja mājas pagamā un ar saimnieka cienīgu skatu visu pārbaudīja — no žogmalā noliktajiem spaiņiem līdz pat durvju slieksnim.
To, vai šis ir kāds no stārķiem, kuri mājas tuvumā staigāja pagājušajā rudenī, neviens nevar apgalvot. Tomēr Viļumsones kundze teic, ka putns viņai šķiet pazīstams un klusībā stārķu atlidošanu viņa ļoti gaidījusi.
Kāds putnam iemācījis nebaidīties no cilvēkiem.
— Sākumā viņu cienāju ar baltmaizes kumosiņiem, taču nu putns kļuvis izvēlīgāks un labprātāk ēd gaļas gabaliņus un svaigas zivtiņas, — saka Viļumsones kundze. — Turklāt uz ēdienreizēm viņš atlido ar apbrīnojamu precizitāti. No rīta dodos barot lopus, un arī stārķis ir klāt. Vakarā viņš aizlaižas kaut kur Kokneses vidusskolas virzienā, jo mājas tuvumā ligzdas nav.
Ciemiņa klātbūtne īpaši neapmierina saimnieces gaili. Tiklīdz stārķis sper pāris soļu tuvāk vistu bariņam, gailis sabož spalvas un, greizsirdīgs vīrs būdams, metas “sāncensim” virsū, līdz drošais attālums atjaunots.
