Klintainiete Inta Dzenīte sevi uzskata par bagātu vecmāmiņu, kurai ir pulka mazbērnu un mazmazbērnu.
Klintainiete Inta Dzenīte sevi uzskata par bagātu vecmāmiņu, kurai ir pulka mazbērnu un mazmazbērnu. Vēlās vakara stundās miegs nenāk, un arī rokas vēlas strādāt. Viņa izšuj un tamborē sedziņas un garo dvieļu galus, ada cimdus un zeķes, kā pati saka: “Pūru pielocīt nekad nav par vēlu!”.
Dziesma sirdī
Intas kundze apgalvo, ka padziedāt vairs nevarot, vien pie lopiņiem kūtī nodungo kādu senu latviešu melodiju, jo “dziesmai ir jābūt katra īsta latvieša sirdī”. “Govis dzenu mājās un dziedu — tā domas paliek gaišākas,” stāsta Intas kundze. “Agrāk latvietis ar dziesmu rīta agrumā cēlās augšā un ar dziesmu vēlā vakara stundā gāja gulēt. Dziesma katram latvietim ir mantojumā jau no senatnes,” stāsta vecmāmiņa.Viņa sākusi dziedāt jau no divu gadu vecuma, jaunībā bija aktīva pašdarbniece, deviņus gadus dziedāja kolhoza ansamblī. Intas Dzenītes vecāmāte teikusi, ka viņu dziedāšanu varējis pat otrā Daugavas krastā dzirdēt.
Bērnības dienu atmiņas
Intas kundzei bijusi smaga, bet, kā pati apgalvo, skaista bērnība.Viņas dzimtā vieta ir Oliņkalnā. Kad viņai bija tikai deviņi mēneši, viņsaulē aizgāja māte.Tēvs apprecējās otro reizi, bet ar jauno pamāti labi vis negāja. “Tie bija grūti laiki: vēders pilns, dibens pliks nebija, bet toties darba bija daudz,” Intas kundze atminas. “Reiz, ganos iedama, aizmigu, ganāmpulks aizklīda, tad gan dabūju sukas. Tagad jaunie nezina, kas ir bērnība. Visi grib ātrāk būt lieli, bet bērnību var izbaudīt tikai tad, kad esi mazs. Ar visiem priekiem un bēdām tā ir tik jauka.”
Rokdarbi — sirdslieta
Inta Dzenīte izšuj teju visu mūžu, taču vecumdienās tam ir vairāk laika. Jautāju, kā iemācījusies izšūt un tamborēt: “Pati visu iemācījos un apguvu. Dzīve visu iemāca. Domāju, kad pienāks pensijas vecums, tad to tik vien darīšu, kā izšūšu, tamborēšu un adīšu, bet diemžēl jādara arī citi mājas darbi,” stāsta Intas kundze, kurai rokdarbi ir sirdslieta.
Izšūšana ir dārgs vaļasprieks, jo viss ir jāpērk, bet diegi un audums maksā dārgi. Viņa izšuj un tamborē sedziņas, aptamborē galus garajiem linu dvieļiem.Visvairāk Intas kundzei patīk izšūt zīmējumus, kurus pati izdomājusi, visiecienītākie ir eņģeļi, dažādi ziedi. Daudzi rokdarbi ir uzdāvināti tuviniekiem, tāpēc Intas kundze smej: “Jāloka pūrs!”. Vienīgais, ko rokdarbniece nespēj ciest, ir paviršība: “Ja izšuj, tad tas ir jādara kārtīgi, lai otrā pusē neredz diegu cilpas.”
Intas kundze par veselību nesūdzas, vien piebilst: “Lai Dievs dod arī turpmāk tādu veselību, kāda tā ir pašlaik,” saka rokdarbniece.
