Daudzevietei Almai Kozlovskai jau vairāk par 70 gadiem, taču viņas možumu un dzīvesgudrību apbrīno visi, kuri kundzi pazīst. Viņas bagātība ir astoņi bērni, 16 mazbērnu un divas mazmazmeitiņas.
Daudzevietei Almai Kozlovskai jau vairāk par 70 gadiem, taču viņas možumu un dzīvesgudrību apbrīno visi, kuri kundzi pazīst. Viņas bagātība ir astoņi bērni, 16 mazbērnu un divas mazmazmeitiņas.
Bērni pirms pieciem gadiem mātei Daudzevā nopirka māju “Strautiņi”, kuru vasarā ieskauj krāšņas puķudobes. Daudzevas iedzīvotāji svētkos bieži nāk pēc ziediem, kā paši saka — pie “puķu Almas”, un par to viņai vienmēr liels prieks.
Daudz pārdzīvojumu
Dzīve Almas kundzi nav lutinājusi, taču visam tikts pāri ar Dieva palīdzību un ticību saviem spēkiem. Vecākiem viņa bija vienīgā meita, tomēr augstās skolās mācīties nebija lemts, un Almu audzināja tikai māte. Māmuļa Marija bija latgaliete, bet tēvs — daudzevietis. Viņš krita karā, bet mātes otrais vīrs un Almas audžutēvs laikmetu griežos pazuda bez vēsts.
Almai bija 22 gadi, kad viņa satika savu nākamo vīru Vili, ar kuru laimīgi nodzīvoja divdesmit gadu. Abi izveidoja kuplu ģimeni, piedzima trīs dēli un piecas meitas. Alma kolhozā bija slaucēja, Vilis — fermā mehanizators. Laime un saticība valdīja šajā ģimenē. Toreiz viņi dzīvoja Zalvē.
Tad nāca nelaime pēc nelaimes: nodega māja — viss sadega, pat lopi. Labi cilvēki palīdzēja, kā spēja, lai bez pajumtes un iedzīves palikusī ģimene neaizietu bojā. Kolhoza priekšsēdētājs piešķīra remontējamu māju, tad dzīvokli. Taču Vilis no pārdzīvojuma saslima, un viņa sirds neizturēja. Alma ar astoņiem bērniem palika viena…
Kā pratu, tā audzināju
— Vilis bija tāds cilvēks, kurš visu “ņēma pie sirds”. Gan paša, gan citu cilvēku nelaimes viņam sagādāja lielu pārdzīvojumu. Varbūt tāpēc, ka viņam bija grūta bērnība. Māte dēlu mazu atstājusi pie radiem — mežsarga ģimenē. Audžuvecāki viņu ļoti mīlējuši, bet diemžēl puisēns drīz vien palicis viens, jo viņus, zēnam redzot, zvērīgi nogalināja vācieši.
Kad Viļa vairs nebija, man nenāca ne prātā precēties otrreiz, kaut arī piedāvājumu netrūka. Nevarēju iedomāties, ka svešs vīrietis varētu audzināt manus bērnus. Kā pratu un spēju, tā audzināju. Nekad viņus nepēru, iztikām tikai ar labiem vārdiem un sirsnīgām sarunām. Bērni mani saprata un žēloja, tādi viņi ir joprojām. Arī ar znotiem un vedeklām labi satieku, jo nejaucos viņu dzīvē.
Nopērk māju
Lai arī visi bērni dzīvo labi, strādā un audzina savas atvases, Almas kundze tomēr ne pie viena dzīvot nevēlas. Tāpēc viņi visi pirms pieciem gadiem Daudzevā arī nopirka mātei atsevišķu māju.
— Kamēr spēju kustēt, sakopt māju, aprūpēt runčuku Muri un sunīti Džimi, kā arī audzēt puķes, tikmēr dzīvošu atsevišķi. Veselība visai laba nav. Slaucējas darbs liek sevi manīt, sāp rokas un kājas. Taču turos, tepat blakus mīt meitas Ingas ģimene, ir labi kaimiņi, tāpēc nekad nejūtos viena. Ja sasirgstu, zinu, ka palīdzēs, — atzīst enerģiskā kundze.
Galvenais iemesls dzīvošanai atsevišķi tomēr ir tas, ka negribējies bērnus apvainot, jo katrs lūdzis, lai māte dzīvo pie viņa. Ja vienu ģimeni izvēlēsies, pārējās apvainosies, — tā domā māte.
Pulcējas dzimšanas dienā
Bērni un mazbērni Almas kundzi bieži apciemo, taču visa dzimta kopā sanāk 11. maijā — viņas dzimšanas dienā. Ja mātes un Ingas mājā visiem nepietiek vietas, dārzā uzceļ teltis.
— Tie ir jauki brīži, kad esam kopā, — teic sirmā māmuļa.
Almas kundze savējiem un draugiem parasti dāvina ziedus un pašas rokdarbu. Īpaši skaisti ir viņas tamborējumi.
Mantojums no mātes
Ziedu mīlestību Alma mantojusi no mātes, kura puķes audzējusi gan istabās, gan ārā. Alma kopš bērnības atceras māti ziedu vidū, jo viņai to audzēšana veikusies. Māte stādus mainījusi ar kaimiņienēm un labprāt tos arī dāvinājusi. Tāpēc arī Almas kundzei, kā pati saka, stingrs, no mātes mantots, puķu mīlestības un audzēšanas pamats zem kājām.
— Puķes stādu savam un citu cilvēku priekam. Esmu pavasara bērns, dzimusi, kad dabā viss sāk ziedēt, tāpēc jau arī ziedi man ir ļoti būtiska dzīves sastāvdaļa.
Vismīļākās man ir sarkanās peonijas. Lai cilvēki dzīvotu saticīgi un būtu optimisti, jāaudzē peonijas, laimes puķes. To jau zināju kopš bērnības un nesen izlasīju arī kādā grāmatā. Tajā pat ieteikts iegādāties gleznu ar peoniju ziediem un novietot istabā, kurā cilvēki pavada visvairāk laika, — saka Almas kundze.
Šopavasar viņas dārzā peonijas ziedēja īpaši krāšņi, taču vairākas šķirnes ziemciešu diemžēl izsala, un par to “Strautiņu” saimniecei sāp sirds. Taču viņa neskumst, bet plāno, kā atkal izveidot puķudobes ar jauniem stādiem.
— Gadi steidzas, un vecums nav nekas patīkams. Īpaši, ja dzīvē nav bijis laika domāt par sevi. Taču tagad varu to darīt, nu par savām rūpēm saņemu bērnu mīlestību un viņu aprūpi. Ticu Dievam, un tas man dzīvē dod visvairāk spēka. Esmu pārliecinājusies, ka viņš manas lūgšanas sadzird, tāpēc arī ticība dzīvei un labajam man dod spēku strādāt, — saka “Strautiņu” saimniece.
