Jau izsenis liellapu hortenzija ir pazīstama kā baznīcas puķe — baltās, milzu sniega pikām līdzīgās ziedkopas grezno altāri no Lieldienām līdz pat Vasarsvētkiem.
Jau izsenis liellapu hortenzija ir pazīstama kā baznīcas puķe — baltās, milzu sniega pikām līdzīgās ziedkopas grezno altāri no Lieldienām līdz pat Vasarsvētkiem. Aizvien biežāk šīs kompaktās podu puķes — zilas, sarkanas un dažādu nokrāsu rozā toņos — redz arī birojos un dzīvojamajās telpās.
Pavairošana
Ierastākais liellapu hortenziju pavairošanas veids ir ar zālainajiem spraudeņiem. Tos griež no uzziedināmiem krūmiem no marta vidus līdz maija vidum. Spraudeņus gatavo no nobriedušiem šīgada dzinumiem, sagriežot tos 4—–5 cm garos posmos. Pavairošanai neder ne pārkoksnējušies, nedz arī jēli dzinumi, jo tie ļoti vāji sakņojas. Ja nav iespējams nodrošināt ideālus apsakņošanās apstākļus, spraudeņiem ieteicams apmēram par trešdaļu apgriezt lapas, tādējādi samazinot iztvaikošanas virsmu.
Lai ierobežotu dēstu puves attīstību, spraudeņiem paredzēto bagātināto kūdras substrātu (pH 5,5—6) der aplaistīt ar previkūra šķīdumu 0,2% koncentrācijā. Stāda podiņos vai kastītēs 1,5—2 cm dziļi kūdrā, 3 cm attālumā spraudeni no spraudeņa. Lai pasargātu augus no tiešiem saules stariem, pārsedz ar gaisu caurlaidīgu materiālu, piemēram, marli vienā kārtā. Šim nolūkam var izmantot arī mitrumizturīgu papīru —tādu, kas neizjūk, ja to no virspuses regulāri samērcē (šāda laistīšana nepieciešama tādēļ, lai mitrums nenokļūtu uz lapām). Spraudeņus apsakņo +18—+22 grādu temperatūrā.
Hortenzijas apsakņot nav viegli, jo tās prasa siltumu un diezgan lielu gaisa mitrumu, taču necieš slapjumu. Ja spraudeņi ilgstoši ir pārmērīgā mitrumā vai arī to lapas aprasina ar ūdeni, tie sāk pūt.
Augi apsakņojas trijās četrās nedēļās. Lai augtu spēcīgāki, neilgi pirms podošanas tos ieteicams piebarot ar 0,2% kālija nitrāta šķīdumu. Maija otrajā pusē vai jūnija sākumā, kad augi sāk intensīvi augt, tos stāda 13—14 cm diametra podos un galotņo, katram dzinumam atstājot divus lapu pārus.
Audzēšana
Liellapu hortenzijas ieteicams pārziemināt sausā vēsā telpā, piemēram, pagrabā (optimālā temperatūra +2, +3 grādi). Miera periodā laista maz —apmēram reizi divās nedēļās, lai neiekalstu sakņu kamols. Ja temperatūra pārsniegs +5 grādus, augi tumsā sāks dzīt jaunos dzinumus un izstīdzēs līdz metra garumam.
Janvāra sākumā gaismā un siltumā (+20 grādu) ienestas hortenzijas uzzied pēc 2,5 — 3 mēnešiem (zied apmēram 1,5—2 mēnešus). Pārvietojot hortenzijas no vēsām telpām uzreiz +20 grādu temperatūrā, tām noteikti jāpaaugstina gaisa mitrums. Jāņem vērā, ka bieža laistīšana gaisa mitruma trūkumu nenodrošinās. Gaisa mitrumu paaugstina, hortenzijas intensīvi rasinot. Bagātīgi jāsamitrina arī substrāts podā, lai katrā laistīšanas reizē samirktu viss sakņu kamols.
Divas nedēļas pēc iepodošanas augus sāk intensīvi mēslot —līdz 20. augustam divas trīs reizes nedēļā dod, piemēram, 0,2% pilnmēslojumu “Kemira Cropcare” 10—10—20 vai “Vito” ziedošām istabas puķēm. Sāļu koncentrācija podā nedrīkst pārsniegt 1—1,2.
Lai iegūtu kompaktu krūmu ar stingriem noturīgiem dzinumiem, dārzniecībā izmanto auguma ierobežotāju cikocelu 0,07% koncentrācijā, bet, sākot ar trešo ceturto reizi, — 0,1% koncentrācijā. Apstrādi sāk, līdzko dzinumi sasnieguši apmēram 10—15 cm garumu, miglo regulāri, reizi nedēļā, un turpina apmēram divus mēnešus, tas ir, līdz augusta vidum. Lietojot auguma ierobežotāju, augiem papildus nepieciešams slāpekļa mēslojums (piemēram, 0,2% kālija nitrāts reizi trijās nedēļās), jo cikocels to noēd. Slāpekļa trūkuma pazīmes: pēc vienas vai divām apstrādēm augu lapas parasti kļūst dzeltenraibas.
Pavasarī pēc salnām hortenzijas var pārstādīt lielākā traukā un nolikt daļēji noēnotā vietā (uz terases, balkona, dārzā) vai ierakt dobē, tādējādi pasargājot no straujas izžūšanas. Tām nepieciešama irdena barības vielām bagāta augsne. Augsnes maisījums var būt arī šāds: uz kubikmetru sūnu purva kūdras ņem 2 kg mēslojuma “Kemira Cropcare” 10—10—20, 4 kg dolomītmiltu, 3 kg krīta, 2 kg parastā superfosfāta, 1,5 kg amonija nitrāta, 1,2 kg kālija sulfāta.
Hortenzijas ir ļoti ūdens prasīgas, tāpēc vasarā tās bieži laista un rasina, citādi saulainā laikā sausumā apdeg lapas. Jāuzmanās arī, lai uz ziedlapām neveidotos tā sauktais rasas apdegums. Laistīšanai neder kaļķains ūdens. Augi jālaista ar mīkstu (vislabāk — lietus vai kausēta sniega) ūdeni.
Lai hortenzijas ziedētu nākamajā gadā, noziedējušie dzinumi ir jāapgriež, atstājot ne vairāk par četrām lapām uz katra. Galotņošanu veic līdz jūnija vidum. To nedrīkst nokavēt, citādi augi neieriesīs nākamā gada ziedaizmetņus, veidos kuplus krūmus, bet neziedēs.
Liellapu hortenzijas var turēt dārzā apmēram līdz septembra vidum. Pēc pirmajām salnām (-1 grāds), kad augu lapas nokrāsojušās sarkanas, tos pārvieto uz vēsām telpām. Pakāpeniski līdz decembra vidum hortenzijas nomet lapas un pārtrauc augt. Tās ir nobriedušas jaunam pavasarim un gaida savu augšāmcelšanos.
* Spraudeņus ņem no tā sauktajiem tukšajiem dzinumiem, kuriem nav aizmetušies pumpuri.
* Sagriežot daļēji pārkoksnētu šīgada dzinumu, gatavo 4—5 cm garus spraudeņus. Lai neieviestos puve, griezuma vietai jābūt pēc iespējas mazākai.
* Lai samazinātu iztvaikošanas virsmu, spraudeņiem ieteicams apgriezt lapas apmēram par trešdaļu.
***
Padoms.
Bieži vien hortenzijām uzbrūk laputis. Šos kukaiņus apkaro ar deci 0,12—0,15% koncentrācijā. Otrs visai bieži sastopams kaitēklis ir siltumnīcu baltblusiņa. To var ierobežot, izmantojot 0,05% aktaru. Līdzko augiem sāk krāsoties ziedkopas, tos pārstāj miglot ar ķīmiskajiem preparātiem.
***
Izziņa.
* Liellapu hortenzijām ziedi ir galvenokārt uz pērnā gada dzinumiem. Uz jaunajiem pavasara dzinumiem ziedpumpuri aizmetas ļoti reti.
* Telpā novietotām ziedošām hortenzijām nedrīkst rasināt ziedus, jo saulainā vietā tie var apdegt, savukārt pārāk sausā gaisā mēdz nobrūnēt lapu maliņas.
* Hortenzijām ir īpatnējs ziedu aromāts, kas atgādina zaļas zāles smaržu. Tas īpaši jūtams agri no rīta.
* Pārziedējušās ziedkopas var izkaltēt tumšā sausā labi vēdināmā telpā. Tās noder floristikā.
