Jevgēnijs Jakovļevs ir zemessardzes Aizkraukles 55. kājnieku bataljona 2. rotas virsseržants. Zemessardzē viņš darbojas jau gandrīz divdesmit gadu. Kaut gan darbs aizņem daudz laika, arī brīvdienas, viņš vienmēr cenšas atrast laiku, lai būtu kopā ar ģimeni un apceļotu dzimto zemi. Lai arī rotas virsseržanta vārds un uzvārds ir slāviskas izcelsmes, par viņu noteikti var teikt — Jevgēnijs ir Latvijas patriots.
Tā kā ar Jevgēniju esam pazīstami, vienojamies iztikt bez oficiālās uzrunas “jūs”.
Profesija izvēlas viņu
— Esi vides inženieris. Kāpēc tomēr karjera saistīta ar zemessardzi?
— Zemessardzē esmu jau vairāk kā septiņpadsmit gadu. Lai cik dīvaini, bet šīs jomas ir ļoti saistītas. Vide, kā ierasts uzskatīt, ir ne tikai mežs un zaļā zona pilsētā, bet arī cilvēki un sabiedrība. Man izdevās atrast darbu, kur ir gan kontakts ar cilvēkiem, gan saskarsme ar dabu mācībās. Ideāls variants. Kad deviņdesmito gadu vidū atgriezos no dienesta, dokumentus iesniedzu gan ugunsdzēsējos, gan policijā, gan arī militārajā dienestā. Var teikt, ka profesija izvēlējās mani, nevis es izvēlējos profesiju. Obligātajā dienestā dienēju robežsardzē, bet, tā kā mana dzīve bija saistīta ar Pļaviņām, kas ir Latvijas vidienē, tad turpināt dienestu robežsardzē nevarēju.
Pirmais piedāvājums bija no zemessardzes Aizkraukles 55. kājnieku bataljona, un tas mani ieinteresēja. Karjeru zemessardzē sāku izlūku vadā jeb speciālo uzdevumu vienībā (SUV). Pirmos mēnešus uz vienības nodarbībām devos, pat nesaņemot nekādu atalgojumu, naktīs strādāju gaterī, lai varētu sevi uzturēt. Tas nebija viegli ne fiziski, ne morāli.
“Malacis, ka izturēji!”
— Tavs vārds un uzvārds ir slāviskas izcelsmes. Vai tas nekad nav radījis problēmas?
— Nenoliegšu, deviņdesmito gadu vidū tā tiešām bija problēma, un daudzi uz mani skatījās nedaudz “šķībi”. Bet mans vecvectēvs taču piedalījās Brīvības pieminekļa celtniecībā! Esmu Latvijas pilsonis, papētīju savu dzimtas koku — tur ir gan latvieši, gan lietuvieši, gan poļi un pat Baltijas vācieši. Tēvs man ir krievs, kurš gan beidzis latviešu skolu, māte — latviete. Nekad neesmu domājis mainīt vārdu vai uzvārdu, es ar to lepojos. Šobrīd problēmu, kas saistītas ar manu vārdu un uzvārdu, nav. Tagad daudzi saka: “Tu biji malacis, ka izturēji toreizējo spriedzi un tagad esi savā vietā.” Es par īstu pilsoni uzskatu cilvēku, kurš ir gatavs kalpot savai valstij, nevis tikai no tās ņemt, neraugoties uz to, kāds ir viņa vārds un uzvārds.
Ar latu uz vientuļas salas
— Tavuprāt, tie ir latviešu aizspriedumi?
— Domāju, šādi aizspriedumi ir ne tikai latviešiem, bet visām mazajām tautām, kuras ilgu laiku bijušas apspiestas. Bet tajā pašā laikā — vai mūs interesē turpmākais valsts liktenis? Uz to norāda vēlētāju zemā aktivitāte kaut vai pēdējās pašvaldību vēlēšanās. Liela daļa cilvēku nesaprot, ka mēs paši veidojam savu nākotni, to, kā turpmāk dzīvosim. Ļoti daudzi pilsoņi uzskata — ko tad es, es jau neko, mana balss neko nemainīs. Tāpat “cepšanās” ap eiro ieviešanu. Ir naivi domāt un dzīvot nostalģijā, ka mēs zaudēsim nacionālo valūtu un līdz ar to valsts beigs pastāvēt. Nevaram mēs palikt ar savu latiņu Eiropas Savienībā kā uz vientuļas salas. Ir jāskatās perspektīvā — eiro ieviešana nekādas lielas pārmaiņas neradīs ikdienas patērētājam, bet uzņēmējiem ar laiku tas noteikti būs ieguvums. Ja mēs esam Eiropas Savienībā un NATO, turpināsim tur būt, nav vērts raustīties.
Katrs par sevi
— Kāpēc esam tik skeptiski noskaņoti pret pārmaiņām?
— Iespējams, vainīga ir mūsu mentalitāte. Kāpēc, piemēram, lietuvieši mūs izkonkurē pārtikas tirgū? Viņi ir kooperējušies, līdz ar to pārtikas produktu cenas tur ir zemākas. Mūsu zemnieki paliek ar savām desmit vai divdesmit govīm un dažām cūkām. Lai atpelnītu ieguldīto, protams, ir jāceļ cenas, bet vai tas ir iespējams, ja pie mums ieved pārtikas produktus teju no visas Eiropas? Palasiet internetā vai citos medijos — no mums produkciju ir gatavi pirkt gan austrumos, gan rietumos, bet jānodrošina liels apjoms. Mazās saimniecības to nespēj, līdz ar to nekas arī neiznāk. Par to mums ir vērts padomāt.
Mums jābūt gataviem
— Arī militārajā jomā. Piemēram, mazajai Igaunijai ir vairāki simti bruņumašīnu, mums it kā jūras flote ir lielāka, bet vai to izmantojam? Nauda mums ir, tikai mēs nezinām, kur to ar atdevi ieguldīt. Iespējams, mēs “no apakšas” neredzam valsts attīstības stratēģiju. Bet, ja zemessardzei katastrofāli trūkst ekipējuma, arī tas ir rādītājs. Bieži vien zemessargs to pērk par saviem līdzekļiem, jo tāds ekipējums ir ērtāks un modernāks. Tas, kas mums ir, tie ir dāvinājumi, ko piemēram, Zviedrijas armija izmantoja sešdesmitajos gados. Arī Lietuvā ir citāda attieksme pret militāro jomu, un finansējums tur ir lielāks. Mēs nedaudz esam ieciklējušies, ka NATO visu izdarīs un ar mums nekas nevar notikt. Tas ir absurdi. Piekrītu teicienam: “Ja gribi mieru, gatavojies karam.” Latvijā mēs par to esam nedaudz aizmirsuši. Mums tomēr ir Austrumu kaimiņš, kurš sevi atklāja jau 1940. gadā. Vai ir garantija, ka tur pie varas nenonāk kāds radikāls līderis, kurš atkal centīsies realizēt savas ambīcijas? Mums jābūt gataviem.
Patīkamāk izrauties no ikdienas
— Viens no taviem vaļaspriekiem ir ceļošana. Vairāk brauc uz ārzemēm vai pa Latviju?
— Par īstu ceļošanu to noteikti nevar nosaukt. Biežāk kopā ar ģimeni apceļojam Latviju, turklāt šie izbraucieni nav simtiem kilometru tālu, bet apmēram 100 kilometru rādiusā ap Pļaviņām. Naivi uzskatīt, ka atpūsties jābrauc nez uz kurieni, pat Pļaviņu novadā ir daudz vietu, kur var labi atpūsties un ir, ko redzēt.
Kad nebija ģimenes, iznāca paceļot arī pa citām valstīm. Tomēr mēs neesam novērtējuši Latvijas dabas skaistumu, bet jau gribam rauties uz svešām zemēm. Bijām aizbraukuši pie manas mātes, kura dzīvoja Anglijā. Protams, skaisti, bet bērni vēl ir mazi, jādomā, kur viņus atstāt, un ir arī citas ceļošanas problēmas.
Protams, mans darbs ievieš korekcijas, jo bieži vien ir tā, ka visiem ir brīvdienas, bet man jāstrādā. Tāds ir militārais dienests, jāsamierinās, ka brīvdienās ir mācības vai dežūras. Patīkami, ja izdodas uz pāris dienām izrauties no ikdienas vides, kaut vai uz dienu aizbraukt pie ezera vai upes. Var teikt, ka mēs esam Latvijas fani. Turklāt te mēs noteikti jūtamies daudz brīvāk nekā ārzemēs. Es pat nerunāju par valodas barjeru, bet te mēs esam mājās, un te ir mūsu Latvijas daba, kuru ir vērts baudīt.
— Izbraukumiem pa valsti nav saistības ar tavu profesiju?
— Daļēji. Dodoties zemessardzes mācībās, veidojot jaunus maršrutus, piefiksēju interesantākās vietas, kur pēc tam, kad ir brīvdienas, kopā ar ģimeni aizbraucam.
— Vairāk brīvā laika noteikti ir ziemā?
— Protams, jo mācību ir mazāk. Mums tepat Pļaviņu tuvumā ir iespējams nodarboties gan ar kalnu, gan distanču slēpošanu, nav jābrauc uz Alpiem. Tā ir atpūta kopā ar ģimeni. Šogad gan šādi braucieni nenotika, jo sieva gaidīja bērniņu, bet domāju, pēc kāda laika šo tradīciju noteikti atjaunosim.
Vismaz reizi gadā
uz Kandavu un jūru
— Vai jums ir vēl kādas ģimenes tradīcijas?
— Vismaz reizi gadā braucam uz Kandavu, kur ir manu senču kapi. Tas pat ne vienmēr notiek kapusvētkos, bet ir kā pienākums. Bērnībā tur esmu pavadījis daudz laika, un vecvecāki, kuri bija skolotāji, ir ļoti daudz ko devuši un virzījuši mani dzīvē. Šo braucienu parasti plānojam ne tikai kā kapu sakopšanu, bet kā ģimenes atpūtas pasākumu. Parasti nakšņojam viesu namā, pastaigājam pa pilsētu. Kandavu dēvē par Latvijas Šveici. Pilsēta ir sakopta, un tur ir daudz, ko redzēt, ir padomāts, lai pilsētas viesiem būtu interesanti.
Tāpat vismaz reizi gadā aizbraucam pie jūras. Uzskatu, ka ikvienam latvietim vismaz reizi gadā jāaizbrauc pie jūras, jo tā ir mūsu bagātība. Fantastiskas atmiņas ir no brauciena uz Kolku, arī tur katram vajadzētu aizbraukt. Kolkā dzīvojām kā aborigēni — telts, ugunskurā gatavots ēdiens. Meitai toreiz jau bija vairāk par trim gadiem, tā ka tas arī viņai bija liels piedzīvojums. Šādos izbraukumos lieti noder zināšanas, ko esmu guvis zemessardzē.
