Autobuss apstājas pieturā, atveras durvis, bet ilgi neviens pa tām neiekāpj.
Autobuss apstājas pieturā, atveras durvis, bet ilgi neviens pa tām neiekāpj. Autovadītājs apātiski lūkojas tālumā. Pirms vēl pasažieri attopas, kas īsti notiek, apmēram astoņus gadus vecs zēns, kurš rātni viens pats sēdējis priekšējā sēdeklī, žigli pietrūkstas kājās. Viņš satver uz pakāpiena nolikto somu, pastiepj roku vecam vīram un apsēdina viņu savā vietā. Vīrietis drebošā rokā pastiepj santīmus, mazais piesteidzas pie autovadītāja, nopērk biļeti un dod to sirmajam vīram.
Viss notiek ātri, bez vārdiem — kā senā filmā. Vecā vīra balsī skan izbrīns un prieks, kad viņš saka: “Paldies!”. Puisēns palūkojas uz veco kungu un silti uzsmaida. Maigā un skanīgā bērna balsī pateiktais “Lūdzu!” izskan tik patiesi un dzidri, ka atskatās pat pārsteigtais autovadītājs.
Pasažieri saskatās un smaida. Viens mazs cilvēkbērns agrajā rīta stundā cilvēkos pamodinājis prieku un sirsnību. Cik vienkārši viņam tas izdevās!
Mazais ietraušas brīvajā krēslā un ieinteresēts lūkojas laukā pa logu: garām traucas ceļmalas koki, Daugavā iet ledus, pasaule ir tik interesanta!
It kā vienkārša izpalīdzēšana, bet kaut ko tik aizkustinošu bieži redzēt negadās. Puisēns pat negaida īpašu pateicību, uzslavu. Viņš rīkojas tā, kā pats vēlas, un viņam vienalga, ko domās citi — vecāki cilvēki vai vienaudži.
Cik laimīgiem gan jābūt tiem vecākiem, kuriem aug puisēns ar tik labu sirdi.
