Inese jau kādu laiku saviem draugiem smaržas dāvina bez iesaiņojuma. Lai gan ieteikumos sacīts, ka iesaiņojums ir gandrīz vai garantija,
Inese ilgi domāja, ko uzdāvināt senam un labam draugam Jānim jubilejā, līdz neko labāku par smaržām neizdomāja. Tās viņa iegādājas labi zināmas izplatītājfirmas veikaliņā Rīgā. Smaržas bija polietilēna iesaiņojumā, kuru viņa, protams, vaļā nevēra. Pēc trim dienām Inesei piezvanīja draugs un tādā dīvaini mīļā tonī ar viņu runāja, tomēr viņa juta, ka Jānim kaut kas “aiz ādas”. “Nevelc garumā, saki, kas uz sirds?” Inese tincināja. “Vakar, ejot uz svinīgo pasākumu darbā, gribēju iesmaržoties ar tavu dāvanu, bet pudelīte bija tukša. Es vienkārši nesaprotu, vai to tu tīšām darīji ar kādu zemtekstu vai arī to nezināji,” sacīja Jānis.
Inese devās uz izplatītājfirmu un pastāstīja par nepatīkamo pārsteigumu. Viņai atvainojās, atdeva naudu un pastāstīja, ka šādi gadījumi esot ļoti reti — no 50 tūkstošiem viens, taču tas Inesi vairs nepārliecina — viņa jau veikalā atplēš smaržu iesaiņojumu un lūdz pārdevējai pārbaudīt, vai pudelītē ir smaržas. ◆
