Katrā skolā vajadzīgs psihologs — ne tikai audzēkņiem, arī skolotājiem.
Katrā skolā vajadzīgs psihologs — ne tikai audzēkņiem, arī skolotājiem. Par to, kāda ir psiholoģijas skolotāja ikdiena, saruna ar Aizkraukles vakara un neklātienes vidusskolas psiholoģijas skolotāju Jolantu Ziediņu.
Jolanta Ziediņa psiholoģes izglītību ieguvusi nesen. Aizkraukles vakara un neklātienes vidusskolā nav psihologa štata vietas, bet arī mācību stundās audzēkņi apspriež problēmas, uzticas un lūdz padomu. Katra psiholoģijas stunda sākas ar diskusiju. Tēmai nepieciešama emocionālā bāze, un audzēkņi dalās pieredzē. “Analizējām pozitīvo un negatīvo, pieredzi saliekam vienā katlā un vārām zupu. Es piedāvāju garšvielas, un tad skatāmies, kas tur iznāk,” tā savu darbu komentē Jolanta.
Labākais laiks nopietnām lietām
— Kādi jautājumi audzēkņus interesē visvairāk?
— Ļoti ilgas diskusijas izvērtās par ģimeni, bērna statusu tajā. Jākļūst par uzticības personu audzēkņiem, citādi neuzzināsi, ko viņi domā un jūt. Jaunieši ir pārspīlēti piesardzīgi, daudzi neuzticas pieaugušajiem.
Man jāstrādā ar dažāda vecuma cilvēkiem. Ir liela atšķirība — audzēknim 18 vai 30 gadu. Apbrīnoju tos, kuriem ir ģimene, darbs, bet vēl vismaz trīs vakarus nedēļā līdz deviņiem viņi pavada vakarskolā.
— Attieksme pret mācībām dažāda vecuma audzēkņiem atšķiras?
— Te katrs, kurš ierauts dzīves virpulī, atrod sev vietu. Daudzi vakarskolu uztver vairāk kā sociālu iestādi, kurā ir kopības izjūta, un jauniešiem tā ir nozīmīga. Audzēkņus var iedalīt divās daļās: tie, kuri uz skolu nāk, lai satiktu savējos, un tie, kuriem to patiešām vajag. 25 gadu vecums ir laiks, kad cilvēks grib mācīties, darīt nopietnas lietas.
Līdz vidusskolai bērns mācās tāpēc, ka tā grib mamma, pēc tam — tāpēc, ka to vajag pašam. Visam vajadzīga motivācija. Ja šāda mērķa nav, cilvēks rezultātu nesasniegs. Arī es psihologos sāku mācīties tādēļ, ka secināju — man to vajag. Sakārtot savu pasauli, attiecības ar apkārtējiem, atrast dzīves jēgu.
Aprunājas kā draudzene
— Vai skolēni jums bieži lūdz padomu?
— Padomus nesniedzu, bet piedāvāju jauniešiem savu pieredzi. Ļoti bieži viņi uzdod jautājumu, jau zinot atbildi. Sak’, gudriniece, beigusi psihologus! Pasakiet, kā es varētu cilvēkus labvēlīgi pret sevi noskaņot? Tad atbildu: tā jau ir mistika, melnā maģija, ar kuru nedrīkst spēlēties. Jaunieši bieži provocē, tad, izmantojot jautājumu metodi, lieku pašiem domāt un rast atbildi. Esmu praktiķe, nevis teorētiķe. Necenšos citēt gudrus izteikumus, bet lieku domāt loģiski.
Audzēkņi man bieži zvana, bet vairāk atbildu kā draudzene. Viņus nomāc attiecības ar vecākiem, arī tad, ja ģimenē vairs nedzīvo. Tāpat interesē, kā iepatikties vienaudžiem, citu domas par viņiem.
Uz sapulci kopā ar māti
— Kas jūs darbā visvairāk satrauc?
— Satrauc tas, ka reti kuri vecāki painteresējas, kā bērnam skolā klājas. No 23 audzēkņu vecākiem tikai divi atnāk uz sapulci, un tas mani apbēdina. Patīkami, ja uz vecāku sapulci 18 gadu vecs jaunietis ierodas kopā ar māti. Viņiem vienam no otra nav nekādu noslēpumu.
Bērnudārzs ir laiks, kad vecākus visvairāk interesē, kā bērnam klājas, bet vēlāk interese zūd. Protams, vecākiem vienmēr blakus nav jāstāv, taču jaunietim ir svarīgi, lai varētu izrunāties ar tēvu, māti par to, kas viņu satrauc. Lai gūtu maksimālu rezultātu, jāstrādā visiem — bērnam, vecākiem, skolotājam.
— Vai skolas problēmas nodarbina arī mājās?
— Mājās aiznesu nogurumu, īpaši, ja strādāju grupās ārpus Aizkraukles. Vajadzīga stunda, lai atgūtos, tad brīdinu savējos, ka neesmu mājās, lai mani neviens netraucē.
Cenšos sevi saudzēt. Pilnveidojos lēnām, bet pamatīgi. Visur jāievēro mērs, jāstrādā tā, lai darbs dotu gandarījumu. Cits sajūt prieku, ja ir kādam vajadzīgs, bet uzņemas tik lielu slodzi, ko nespēj veikt. Ja cilvēks nesaprot, kad jāieslēdz bremzes, tam var būt nopietnas sekas. Rodas slimības — tās liecina par psiholoģiskām problēmām.
Skolā līdz vēlam vakaram
— Skolā psiholoģija kā mācību priekšmets ir lietderīga?
— Tas ir viens no interesantākajiem mācību priekšmetiem un audzēkņus ļoti saista. Es mācu vispārīgos psiholoģijas jautājumus, bet vakarā ilgi nevaram aiziet no skolas, jo mums vēl tik daudz jāpārrunā. Psihologs vajadzīgs katrā skolā, lai sniegtu individuālas konsultācijas, palīdzētu pedagogiem, kā strādāt ar klasi. Katrā klasē ir īpaša gaisotne: vienā klusētāju, otrā intelektuāļu, trešā — kustīgu bērnu pārsvars. Ar psiholoģisko treniņu var noteikt kopējo ainu un veidot mācīšanas metodiku, kas atvieglos darbu.
— Ko jūs ieteiktu to skolu bērniem un skolotājiem, kur psihologa nav?
— Varētu ieteikt sazināties vēstulēs vai ar laikrakstu starpniecību. Tā neklātienē cilvēki iepazītu psihologus, un veidotos jauns dialogs.
VĀRDS, UZVĀRDS: Jolanta Ziediņa.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1971. gada 19. novembris, Preiļi.
NODARBOŠANĀS: psiholoģijas skolotāja Aizkraukles vakara un neklātienes vidusskolā.
IZGLĪTĪBA: augstākā — psiholoģijas bakalaure, Rīgas pedagoģijas un izglītības vadības augstskola.
ĢIMENE: vīrs Iļja, dēls Kristiāns (7 gadi).
