Par mākslinieci Melisu Bradenu dzirdējuši un viņas darbus redzējuši daudzi. Mazāk zināms par bērnību un to, kā, dzimusi un ilgu laiku dzīvojusi Amerikā, viņa jūtas Latvijā. Šī būs saruna arī par Melisas pasaules uzskatiem, kad un kāpēc izvēlējusies iet sarežģītajā un aizraujošajā mākslas pasaulē. Šobrīd Ingūnas Skujas un Melisas Bradenas kopā radītie porcelāna darbi ar zīmolu “SkujaBradenPorcelāns” ir zināmi pasaulē, tie nonākuši daudzu muzeju un privātajās kolekcijās.
Konservatīvisms robežojas ar garlaicību
— Jūsu mājaslapā rakstīts — katrā darbā, radot to, vēlaties sasniegt pilnību.
— Jā, tas tiešām būtu labi, ja izdotos. Iznākums atkarīgs no tik daudziem apstākļiem, dažkārt var noiet greizi. Šobrīd saiņojam divas kastes ar darbiem, kurus sūtīsim uz Austrāliju starptautiskai izstādei. Tās tēma ir erotika mākslā, bet organizatori piekodināja — lai nebūtu pārāk seksīgi, un tas man jau šķiet garlaicīgi, bet saprotu turienes konservatīvo publiku. Šoreiz izstādei izvēlējās piecus keramiķus, tajā skaitā mūs. Austrālijā, Zelta krastā, mūsu darbus jau iepazinuši, un tiem ir labs noiets. Šogad jāpiedalās 10 izstādēs, jāveido darbi un nekam citam nav laika.
— Jūsu senči ir īri, kuri pārcēlās uz Ameriku?
— Mans uzvārds “Bradan” tulkojumā no īru valodas nozīmē “lašu zvejnieks”. Senči no Īrijas aizbrauca pirms aptuveni 150 gadiem. Tas sākās, kad manas vecvec… māmiņas vīram uzkrita koks. Viņa palika viena ar sešiem bērniem. Toreiz Amerikā bija īpašs likums, kas atļāva atraitnēm ar bērniem pārcelties uz Ameriku. Tajos laikos sievietes nevarēja pat balsot un bez īpaša vīrieša ielūguma vienas pašas emigrēt. Viņa sasaiņoja visu mantību, savāca naudu un ar bērniem kāpa kuģī. Tas notika, pirms Īrijā sākās konflikts ar angļiem, pirms kartupeļu lakstu puve iznīcināja lielu daļu ikdienas pārtikas. Īri bija kļuvuši par angļu vergiem, bet pretojās kungiem kapitālistiem. Īri savā zemē varēja dzīvot pašpietiekami, bet angļiem rūpnīcās vajadzēja strādniekus. Īri nemitīgi konfliktēja ar kapitālistiem, un tas notiek joprojām, starp citu, arī Latvijā.
Māju simts gados
— Kas notika ar jūsu priekšteci, kura nokļuva jaunajā zemē?
— Viņa atrada darbu Ņujorkā, mazgāja veļu, tīrīja mājas, strādāja kā zirgs, lai izskolotu bērnus. Viens no viņiem, vecākais, izmācījās, kļuva par baņķieri, un banka nonāca viņa īpašumā. Dzīvoja Aiovā un apprecējās ar īrieti, kura nāca no Šraiveru dzimtas, tās pašas, no kuras ir bijušais ASV prezidents Kenedijs. Sieva bija no kveikeru jeb Reliģisko draugu organizācijas, kaislīga taisnīguma, sociālisma ideju aizstāve. Kad mans vecvecvectēvs uzpirka tornādo dēļ izputinātās saimniecības, viņa teica — mēs neuzcelsim savu laimi uz citu nelaimes. Nopirkto pārdeva, un par iegūtajiem septiņiem tūkstošiem zelta monētu ģimene sāka jaunu dzīvi Linkolnā, Kalifornijā. Tur no kāda spāņu kara veterāna nopirka vairākus desmitus tūkstošus akrus zemes, kas ir ap četriem tūkstošiem hektāru. Tagad uz šīs zemes izveidojies vesels ciems, bet toreiz katram no bērniem dāvināja tūkstoš akru. Visi kaimiņi bija radinieki, cilvēku, tajā skaitā bērnu, bija tik daudz, ka nācās celt pašiem savu skolu, kurā, protams, mācījās tikai radinieki. Joprojām Īrijā lielas zemes platības pieder klaniem jeb vienas ģimenes pārstāvjiem vairākās paaudzēs. Lielā ģimene Kalifornijā sāka naidoties savā starpā. Tāds ir īru gars — kauties. Slikts temperaments, cietpauri, kuri neprot rast kompromisu. ASV valdības izdotie likumi paredzēja atņemt zemniekiem zemi, piemēram, nosakot, ka tūkstoš akru (400 ha) platībā simts gadu laikā drīkst uzcelt tikai vienu māju. Bērniem nekas neatlika, kā pamest vecākus un doties uz pilsētām, lai strādātu fabrikās. Šis likums ir spēkā joprojām. No lielās zemes platības īpašumā palikuši vien ap 140 hektāru, bet iela, trīs jūdzes gara, un apdzīvotās vietas tās apkārtnē nosauktas manu radinieku vārdos. Sapnis par Ameriku kā lielo iespēju zemi beidzies pirms apmēram 30 gadiem.
Ar pusdienu kasti pa galvu
— Kā pirms vairāk kā četriem desmitiem gadu Amerikā auga Melisa?
— Līdz desmit gadiem biju normāls bērns, ar diviem brāļiem, tēvu, kas strādāja uz dzelzceļa. Lielisks laiks, jauka bērnība. Sešu gadu vecumā pirms skolas kārtoju zināšanu testu, rezultāts bija pārsteidzoši labs, bet māte nolēma nesūtīt mani skolā kopā ar gados vecākiem bērniem. Baidījās, ka darīs pāri. Tā vietā nosūtīja uz privātskolu. Ceturtajā klasē jau apguvu spāņu valodu. Klasesbiedri bija draudzīgi, no labi situētām ģimenēm. Viss bija jauki, līdz mani vecāki sāka lietot narkotikas, vairs nespēja samaksāt par manu izglītību un nācās mainīt skolu un dzīvesvietu. Ja dzīvo graustu rajonā, kā es tolaik, tādus bērnus skolā apceļ, sit. Tā notika ar mani. Kādu dienu manas īru asinis uzvirda. Kad kārtējo reizi skolas autobusā mani apcēla, zaudēju savaldību un ar savu metāla pusdienu kastīti pārsitu savai pāridarītājai galvu. Vēlāk sāku slikti mācīties, un 8. klasē mani izslēdza no skolas. Tolaik domāju — kā tas varēja notikt, es taču bija gudrais bērns, varēju iegūt labu izglītību, bet tagad palikšu par muļķi visu atlikušo dzīvi.
Par iezemieti neatzīst
— Nav iepriecinošs sākums jaunam cilvēkam.
— Man bija 16 gadu. Sameklēju darbu vietējā pansionātā. Gada laikā ieguvu māsas asistentes sertifikātu, sāku pelnīt vairāk. Nopirku pirmo mašīnu, pie tam jaunu. Iekrāju naudu un, sēžot pie savas mašīnas stūres, sajutu brīvību. Tajā laikā radās apziņa, ka jāturpina mācīties. Koledžas iestājeksāmenus nokārtoju viegli un sapratu, ka tas ir vienkārši, ņemot vērā, ka nebiju mācījusies vidusskolā. Sāku mācīties un nevarēju apstāties. Ieguvu divus bakalaurus un devos pabeigt maģistrantūru kino producēšanā. Man maksāja stipendiju gan par labām sekmēm, gan par vecvecāku piedalīšanos pasaules karā, Vjetnamas karā un citiem nopelniem, piemēram, biju pirmā, kas ģimenē iegūst augstāko izglītību. Vēlējos saņemt naudu no valsts arī par to, ka esmu daļēji Amerikas vietējā, indiāņu pēctece, bet tam nepietika ceturtdaļprocenta. Mans tēvs arī ir ceturtdaļindiānis, viņa rados bija hopi cilts indiāņu sieviete.
— Kā nokļuvāt mākslas pasaulē?
— Jaunībā vēlējos kļūt par vides zinātnieci, glābt pasauli no piesārņojuma. Piedalījos dažādās protesta akcijās Sanfrancisko. Dabas draugu organizācijas akcijas laikā policisti sita cilvēkus, arī mani, meta cietumā. Kad man bija 21, kopā ar draudzeni sakrājām naudu un devāmies ceļojumā pa Eiropu. Gribējām redzēt Berlīnes sienu, Grieķiju, Itāliju, Franciju, Lielbritāniju, Īriju. Nokļuvām Nīderlandē un Amsterdamā izsmēķējām tonnām marihuānas. Bijām traki sapīpējušās, kad nonācām van Goga muzejā. Stāvēju pie vienas no viņa gleznām — ar īrisu laukiem, biju tā pārņemta ar to, ko redzu, sajūsmā apgūlos uz grīdas. Pēc šī ceļojuma sapratu, ka pēc atgriešanās Amerikā apmeklēšu mākslas nodarbības. Vienmēr, cik sevi atceros, esmu zīmējusi.
Visu pirkstu nospiedumi
— Darbi ir diezgan provokatīvi. Vai to dēļ nav nācies ciest, arī fiziski?
— Ir, un tajos brīžos es jūtu, ka esmu sasniegusi ko īpaši nozīmīgu. Patiesībā dzīve ir provokatīva, jo viss, ko redzam, piedzīvojam, kas mūsos notiek, rada izpausmes, un tās realizēju mākslā. Es varu sevi iedomāties, piemēram, dzīvojot klosterī, gleznojot skaistas ikonas, par kurām nevienam citam nebūtu daļas, bet es to nedaru.
— Jūs arī izvēlaties dzīvot provocējot.
— Kad atgriezos no ceļojuma pa Eiropu, ASV sākās nemieri, protesti pret Džordža Buša politiku Tuvajos Austrumos, notikumiem Kuveitā, Irākas karu. Biju protestētāju rindās, mani arestēja policija, noņēma visu pirkstu nospiedumus. Vēl tagad, kad sociālajā portālā “Facebook” draudzēties uzaicina kāds svešinieks, iedomājos, ka varbūt tas ir kāds slepenais aģents. Mana māksla — tā ir mana pieredze, tāpēc, ja kāds sašutis par maniem darbiem, manas iekšējās pasaules izpausmi, nepārdzīvoju. Drīzāk var aizvainot tas, ja es kādu esmu aizvainojusi. Mani aizvaino tādi, kā, piemēram, Putins, Obama, un, kad ieraudzīju Latvijas jaunā prezidenta bildes, kurās viņš draudzīgi runā ar Lembergu, padomāju — kur gan iet pasaule?
Jāalgo izskaidrotājs
— Kāda bija Aizkraukle pirms 15 gadiem, kad uz šejieni atbraucāt, un kāda šķiet tagad?
— Toreiz tā bija vieta, par kuru teicu — nekad šeit nedzīvotu. Pelēka un padomiski neglīta. Braucot no Rīgas, ceļš tik slikts, ka vairākas reizes izvairījāmies no avārijām. Tagad pilsēta kļuvusi tīrāka, skaistāka. Tai ir labs plānojums, viss vienuviet. Starp Aizkraukli un Sakramento es izvēlētos pirmo. Sakramento tagad ir divi simti tūkstoši krievu ieceļotāju, vietā, kur agrāk dzīvoju, ir pusotrs miljons iedzīvotāju, pārāk daudz problēmu, šosejas ar septiņām joslām vienā virzienā. Man svarīgi sajusties saistītai ar vietu, kurā dzīvoju, cilvēkiem, sajust piederību. Latvijā, Aizkrauklē tas ir iespējams, bet miljonu pilsētās, īpaši Amerikā, kur valsts politika visu šo laiku centusies cilvēkus nošķirt vienu no otra, nē. Tur katrs ir kā savā kapsulā, savā mazajā pasaulē, pie sava mazā televizora. Cilvēki ir dusmīgi, ātri aizkaitināmi.
— Kāpēc cilvēkiem patīk “SkujaBradenPorcelāns” darbi?
— Varbūt tāpēc, ka tie ir saprotami. Atšķirībā no tiem, kuros nav attēlots nekas, un tāpēc jāalgo citi cilvēki, kuri saņem naudu par to, ka izskaidro šo muļķību nozīmi. Cilvēkiem patīk tas, ko viņi saprot, vai dažkārt liek paskatīties uz ikdienišķo citādi, rosina domāt vai pārsteidz.
Vizītkarte
Vārds,
uzvārds:
Melisa Bradena (Melissa Braden).
Dzimšanas vieta
un laiks: ASV, Kalifornija, Sakramento, 1968. gada
30. novembris.
Izglītība: divi bakalaura grādi tēlotājmākslā un mākslas vēsturē, maģistra grāds kino teorijā.
Dzīvesvieta: Aizkraukle.
Nodarbošanās:
māksliniece.
