Latvijas valsts dibināšanas gadadienas priekšvakarā dzimšanas dienu svin aizkraukliete Stefānija Kalvāne.
Latvijas valsts dibināšanas gadadienas priekšvakarā dzimšanas dienu svin aizkraukliete Stefānija Kalvāne. Dzimusi piecus gadus vēlāk par mūsu valsti, Kalvānes kundze labi atceras, kā 18. novembra svētkus plaši svinēja pirmās brīvvalsts laikā. Toties padomju varas gados viņa bez uztraukumiem nevarēja priecāties pat savā dzimšanas dienā.
Jāpierāda ar pasi
Brīvvalsts laikā 18. novembri sagaidīja ar svētku runām, svinīgiem gājieniem. Padomju Savienībai okupējot Latviju, tas tika aizliegts, tāpat kā aizliegtas patriotiskās dziesmas, Latvijas valsts simbolika. Taču Stefānijas kundzes dzimšanas dienu nevarēja aizliegt neviens.
— Es vienmēr svinēju savu dzimšanas dienu, arī darba kolēģi, draugi mani sveica katru gadu. Tā bija liela uzdrīkstēšanās, jo varas iestādes pat mazākās svinības šajos datumos uztvēra kā neatļautu Latvijas neatkarības atzīmēšanu, — atceras Stefānija Kalvāne. — Atnāk pie manis kolēģi, apsveic, pasēžam pie kafijas tases, bet otrā dienā skolas direktors satraukts stāsta, ka jau bijuši drošības dienesta darbinieki, taujājuši, kas un kādēļ svinēts. Gāju viņiem savu pasi rādīt, lai redz, ka dzimšanas dienu man, ne valstij svinējām.
Aiz loga drošībnieki
Kaut varas iestādes zinājušas, ka skolotāji svin kolēģes dzimšanas dienu, ap Stefānijas Kalvānes lauku mājām Gaigalavas pagastā novembra zīmīgajos datumos bieži redzēti drošības dienesta darbinieki. Īpaši pēckara gados, kad ļoti uzmanīts, lai neviens nesvinētu 18. novembri.
— Mēs ar kolēģiem sēžam istabā, bet ārā aiz loga ložņā drošības komitejas darbinieki. Uzmana, vai tiešām man dzimšanas diena, kaut paši to labi zina, — stāsta Kalvānes kundze.
Varēja dzimšanas dienu nesvinēt vai svinības pārcelt uz citu dienu, taču Stefānija Kalvāne tā nekad nav darījusi. Nevienam negribējusi piekāpties.
— Kādēļ man jāpiekāpjas? Es neko sliktu nedarīju, tikai savu dzimšanas dienu svinēju, — tā Stefānija Kalvāne.
Pirmo darbdienu neaizmirsīs
Mācoties Rēzeknes valsts komercskolā, Stefānija Kalvāne, tolaik vēl Liepiņa, nekad nav domājusi kļūt par skolotāju. Taču liktenim tā labpaticis, ka skolā aizvadīts gandrīz sešdesmit gadu.
— Gribēju strādāt kaut ko ar grāmatvedību, ekonomiku saistītu. Sapņoju par darbu ārzemēs, bet nonācu skolā, — atklāj jubilāre. — Gaigalavas skolas direktors lūdza, lai nāku strādāt uz skolu, jo kara laikā skolotāji bija izklīduši, nebija kas strādā. 1944. gada 1. oktobrī bija mana pirmā darbdiena. To neaizmirsīšu nekad: uztraukums, bailes. Labi, ka direktora sieva mani iedrošināja. Viņa teica: “Kā pirmo dienu aizvadīsi, tāds būs viss tavs darbs.” Ieeju klasē, bet tur tikai zēni, daži ar mani vienā vecumā, citi pat vecāki. Bet es atcerējos direktora kundzes teikto, saņēmos un stundu novadīju stingri, nepiekāpīgi. Liku skolēniem daudz strādāt, un viņi vēl ilgi pēc tam man teica, ka no stingrības nobijušies vairāk nekā es no viņiem.
Stingrībai ir rezultāti
Stingra un prasīga skolotāja Stefānija Kalvāne bijusi vienmēr. Gan tad, kad 1963. gadā no Latgales pārcēlusies uz Aizkraukli (toreiz — Stučku), kur “auga” jauna pilsēta. Gan tagad, kad ceļu uz skolu mēro vairs tikai svētku reizēs, bet pedagoģes prasmi lietā liek, Aizkraukles bērnu un jauniešu centrā vadot svešvalodu pulciņus.
— Laiks jau būtu atpūsties, tomēr nespēju iedomāties, kā tas būs. Es priecājos, kad esmu kopā ar bērniem. Iespējams, viņiem mana stingrība šķiet nepieņemama, bet tas jau tikai par labu, — secina Stefānija Kalvāne. — Es skolā mācēju savaldīt lielākos palaidņus, un vēlāk viņi, mani satiekot, paldies teica. Vēl tagad uz ielas nāk klāt pieauguši cilvēki un pateicas, ka esmu viņus mācījusi, sveic dzimšanas dienā. Patīkami.
Skolotājai gadījies sastapt arī skolēnus, kuri atzīst, ka dzīvē kļūdījušies, jo savulaik nemācījušies un pedagogus neklausījuši.
— Reiz mani sveicina kāds vīrs lāpstu plecā. Tāds noskrandis, mazliet pēc alkohola ož. Viņš skumji saka: “Redziet, skolotāj! Es jūs neklausīju, nemācījos, tagad man ar lāpstu jāstrādā.” Žēl, ka cilvēkam atskārsme tik vēlu.
Svešvalodās labāk nekā dzimtajā
Skolā Stefānija Kalvāne mācījusi dažādus priekšmetus. Viņa saka: “Izmēģināts viss, izņemot ģeogrāfiju un dabas mācību. Pat fizkultūru zēniem pasniedzu.” Tomēr vislabāk vēl kopš bērnības Kalvānes kundzei patīk svešvalodas.
— Man agri nomira tēvs, un viņa māsa ņēma mani audzināt, lai mammai vieglāk. Aizveda mani uz poļu skolu. Neko nesapratu, biju spiesta mācīties poļu valodu. Tad pārveda mani uz krievu skolu, atkal bija jauna valoda jāapgūst. Galu galā svešajās valodās runāju labāk nekā latviešu. Toties valodas man ļoti patīk, tikai aizmirstas, ja nerunā.
Kalvānes kundzei ļoti patīk lasīt. Tiklīdz ir brīvs brīdis, viņa dīkā nesēž — lasa grāmatas, žurnālus. Arī svešvalodās.
Lepojas ar bērniem
Stefānija un Antons Kalvāni visvairāk lepojas ar bērniem — meitu Anitu un dēlu Aivaru. Abiem augstākā izglītība, labs darbs. Arī visi četri mazbērni studē, spēlē mūzikas instrumentus, ir apdāvināti, centīgi bērni.
— Nožēloju, ka savlaik bērniem veltīju ļoti maz uzmanības, jo daudz strādāju, dzīvoju aktīvu sabiedrisko dzīvi dziedot, dejojot, teātri spēlējot, — stāsta Stefānija Kalvāne. — Tādēļ prieks lielāks, ka meita un dēls izauga par kārtīgiem cilvēkiem.
Labākā dāvana — mīļi ciemiņi
Kaut bērni Aizkrauklē nedzīvo, vecākus viņi apciemo bieži. Nu Stefānija Kalvāne bērnus un mazbērnus gaida ciemos jubilejā. Tā būšot labākā dāvana.
— Bērni man jautā, ko uzdāvināt. Es tikai atbildu: neko. Man labākā dāvana ir mīļi ciemiņi, — saka Kalvānes kundze. — Galvenais, lai atbrauc, bet dāvana var būt kaut nieciņš, ka tik no visas sirds.
***
Aizkraukles novada dome skolotāju Stefāniju Kalvāni par gandrīz 60 izglītībā nostrādātiem gadiem apbalvojusi ar Atzinības rakstu un naudas balvu.
