TV3 un laikraksta “Diena” rīkotajai akcijai “Latvijas lepnums” bija pieteikti 29 cilvēki arī no Aizkraukles rajona.
TV3 un laikraksta “Diena” rīkotajai akcijai “Latvijas lepnums” bija pieteikti 29 cilvēki arī no Aizkraukles rajona. Tas, ka viņi neuzvarēja lielajā konkurencē, nemazina viņu labo darbu nozīmi. Tāpēc šodien sākam jaunu rubriku “Pieteikts “Latvijas lepnumam 2007″”, kurā stāstīsim par šiem cilvēkiem. Gvidālija Bulmeistere ir viena no viņiem.
Iespējams, Daudzevā nav tāda cilvēka, kurš nepazītu pensionēto veikala vadītāju Gvidāliju Bulmeisteri. Visi gan viņu sauc par Dāliju un, kā pati “Melderu” saimniece saka, tikai tagad uzzinās, ka viņai tāds neparasts vārds.
Daudzevieši apbrīno viņas dzīvesprieku, labestību un prasmi saprasties ar cilvēkiem. Gvidālijas kundze uzskata, ka dzimusi, lai pasaulē saskatītu labo un gaišo, jo, viņasprāt, daudzos likteņa lemtos pārdzīvojumus, īpaši Sibīrijā, viņa izturējusi, ticot saviem spēkiem, kā arī ar Dieva un sava sargeņģeļa svētību.
No skolas uz Sibīriju
— Kādas ir jūsu bērnības atmiņas?
— Mēs bijām kupla ģimene, man bija divi brāļi un divas māsas. Tēvs bija kalējs, bet saimniecība nebija liela — tikai ap 30 hektāru zemes. Tomēr mūs ieskaitīja kulakos, galvenokārt gan tāpēc, ka nespējām izpildīt padomju varas noteiktās klaušas meža darbos, jo māte tajā laikā ar bērniem bija viena. Tēvu apcietināja kara beigās un notiesāja, izsūtot uz Sibīriju, jo viņš esot apkalis vāciešu zirgus. Neviens jau neņēma vērā, ka toreiz kalējam bija jāapkaļ visi zirgi neatkarīgi no tā, kam viņi piederēja.
— Kā jūs ar māti nokļuvāt Sibīrijā?
— Tas notika 1949. gada
25. marta naktī. Es tonakt biju Kabiles skolā — deviņus kilometrus no mājām, bet pēc manis kopā ar krievu karavīru atnāca brālis. Bija iespēja no izvešanas izvairīties, taču es zināju, ka mātei vienai ar mazākajiem bērniem būs grūti, tāpēc nedrīkstu viņus pamest. Paņēmu no internāta gultiņas savu segu un spilvenu, iebāzu kulītē un gāju viņiem līdzi. Māte neko daudz no mantām nebija paņēmusi, jo domāja, ka mūs nošaus. Viens krievu zaldāts bija ratos iemetis cirvi un zāģi, kas Sibīrijā mums noderēja.
Visus aizveda uz Skrundu, un vilcienā mēs braucām arvien tālāk no dzimtenes. Tās bija briesmīgas dienas un naktis — cilvēki raudāja, rakstīja vēstules un meta ārā uz sliedēm, lai paziņotu, ka ar varu aizvesti. Es visu sapratu, un mana sirds bija baiļu pārpilna. Taču turējos mātes un mazāko bērnu dēļ, jo zināju, ka mammītei ir vēl grūtāk un mums ar vecāko brāli viņai jāpalīdz, cik spējam.
Pusbada laiks
— Kurp jūs aizveda un kā iekārtojāties?
— Galamērķis bija Omskas apgabals. Mūs aizveda uz vienu kolhozu, lai gan māti ar bērniem neviens lāgā negribēja ņemt, un ierādīja mazu istabiņu kādā krievu ģimenes mājā, kura bija celta no māliem. Kad tur ieradāmies, vietējie skrēja skatīties — vai esam tādi paši kā visi, jo mēs taču bijām fašisti… Kad redzēja, ka līdzināmies parastiem cilvēkiem, nomierinājās.
Man vajadzēja strādāt traktoristu brigādē, vēlāk aizsūtīja mācīties par traktoristi. Gadījās visādi, un tikai Dievs mani pasargāja, lai traktora piekabe nesabrauktu vai nenotiktu kāda cita nelaime.
Mazie bērni dzīvoja mājās, es viņiem atdevu gandrīz visu savu pārtikas normu, ko man izsniedza. Arī sādžas cilvēki bija nabadzīgi, bet mazie dažreiz viņus apciemoja un saņēma pa saujai graudu vai kādu kartupeli. Dzīvojām pusbadā. Ja dabūjām kādu sauju graudu, priecājāmies, jo sutināti graudi bija ļoti garšīgi. Kad mums ierādīja nedaudz zemes, iestādījām kartupeļu mizas un izaudzējām kartupeļus. Visbriesmīgākais bija pirmais gads, kad iztikām no balandu zupas, graudiem un no tā, ko salasījām mežā. Zeme tur bija ļoti auglīga, ja ko iestādījām, raža bija laba.
Izsūtīto ģimene
— Vai Sibīrijā satikāt arī savu nākamo vīru?
— Tā iznāca. Arī Jānis bija izsūtītais, tikai no Latgales. Viņš atbrauca uz mūsu sādžu ciemos pie savas krustmātes, un tā mēs satikāmies. Ātri apprecējāmies. Īrējām istabiņu un strādājām vietējās pilsētas kuģu remonta rūpnīcā. Tad jau bija vieglāk, varējām arī nedaudz nopelnīt un palīdzēt mātei. Paši savu dzīvi sākām pavisam pieticīgi — mūsu mantība ietilpa pāris koferos.
Tad rakstījām uz Maskavu, lai saņemtu brīvlaišanu. Mūs atbrīvoja, un mēs braucām uz Latviju, bet māte ar pārējiem vēl palika Sibīrijā. Drīz vien pie viņiem aizbrauca arī tēvs, bet dzimtenē visi atgriezās vēlāk par mums.
Mēs ar Jāni vispirms aizbraucām uz mana tēva mājām. Tajās dzīvoja sveši ļaudis, kuri brīnījās, ko gan es vēl tur meklēju… Tad mēs devāmies uz Daudzevu, kur dzīvoja vīra vecāki.
Blakus labi cilvēki
— Kā Daudzevā jūs sagaidīja?
— Labi. Daudzevā mūs gaidīja Jāņa vecāki un brālis. Pirmo gadu dzīvojām pie viņiem. Mūs iekārtoja darbā par vagonu krāvējiem. Kad uzcēla mežrūpniecības uzņēmumu, vīrieši strādāja tur. Mani labākā darbā jau nekur negribēja ņemt, es derēju tikai melnajam un grūtajam darbam, kurš sievietēm nebija pa spēkam, tomēr man vajadzēja cilāt lielus smagumus.
1960. gadā Jaunjelgavas slimnīcā man piedzima dēls. Toreiz mēs īrējām dzīvoklīti pie Ploteriem, kuri pret mums izturējās ļoti labi. Tikpat saprotoša un izpalīdzīga bija arī Baibu ģimene un vairāki citi daudzevieši.
Sibīrijas laiks nav aizmirstams, jo kļūstu vecāka, jo biežāk tās šausmas atceros. Man pat grūti apmeklēt represēto pasākumus, jo sirds sāp un asaras līst. Pagasta vadība represētos arī maz atceras, vienīgā padomes priekšsēdētāja, kura mani kā represēto vienreiz apciemoja valsts svētkos 18. novembrī, bija Ināra Tomsone. Cits neviens nav bijis. Nav jau vajadzīgs nekas īpašs, tikai apziņa, ka mūs atceras un saprot, kādus moku ceļus esam staigājuši.
Piepildās bērnības ilgas
— Kā kļuvāt par pārdevēju?
— Kad biju vēl maza, es sapņoju, ka būšu pārdevēja. Man ļoti patika apmeklēt veikalus, un es jau iztēlojos, cik laba veikalniece būšu. Man patika veikala īpatnējā smarža, cilvēku rindas, sarunas un pārdevēja visu centrā.
Pēc dažiem Daudzevā nodzīvotajiem gadiem Neretas patērētāju biedrības priekšsēdētājs Feldmanis mani uzaicināja strādāt par pārdevējas mācekli, un tā es kļuvu par pārdevēju un veikala vadītāju. Ilgu laiku strādāju gaļas veikalā, un tur darbs bija smags. Nu no smagumu celšanas cieš mugura, bet toreiz nekas nebija par grūtu. Cilvēki manu veikalu tā arī sauca — “Pie Dālijas”.
— Daudzevieši par jums saka tikai labus vārdus. Kā jums izdodas saprasties ar cilvēkiem? Īpaši jau strādājot veikalā, kur pircējam vienmēr taisnība.
— Esmu savaldīga un uz daudz ko paskatos ar humoru. Tas man no tēva. Es biju viņa mīļā meita, un raksturs viņam bija labestīgs. Nevienam cilvēkam tēvs ļaunu nevēlēja pat vārdos. Māte arī bija ļoti labestīga. Viņa Sibīrijā ar mums dalīja katru kumosu. Mani vecāki jau atdusas Kabiles kapos, bet es bieži par viņiem domāju un tikai tagad saprotu, cik viņiem vajadzēja daudz spēka un mīlestības, lai mūs izaudzinātu par godprātīgiem cilvēkiem. Kad svētkos visi brāļi un māsas ar ģimenēm tiekamies, esam liels pulks.
Zem viena jumta
— Vai jūs personīgajā dzīvē esat laimīga?
— Domāju gan. Mēs ar Jāni nodzīvojām gandrīz līdz zelta kāzām, bet viņš smagi saslima, un tā es paliku viena. Dēls ir autovadītājs, man ir laba vedekla un divi mazbērni. Dzīvojam vienā mājā, tikai katrs savā ēkas pusē. Bērni par mani ļoti rūpējas, lai arī paši strādā, taču mani apciemo katru dienu.
Kad biju jauna, ilgus gadus dziedāju Daudzevas sieviešu ansamblī un arī korī. Pa šiem gadiem Daudzeva kļuvusi par otrajām mājām, jo tēva māju vairs nav. Apkārt ir arī daudz draugu, diemžēl daudzi jau zaudēti, bet tāda nu ir dzīves gaita.
***
vizītkarte.
VĀRDS, UZVĀRDS: Gvidālija Bulmeistere.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA:1933. gada 3. oktobris, Kuldīgas apriņķa Kabiles pagasta “Kroķi”.
DZĪVESVIETA: Daudzeses pagasts, Daudzevas “Melderi”.
IZGLĪTĪBA: pamatskolas.
ĢIMENE: atraitne, dēls Egons, vedekla Maija, mazbērni Lāsma un Dāvis.
VAĻASPRIEKS: adīšana, puķu audzēšana, dziedāšana.
HOROSKOPA ZĪME: Svari.
***
citi par Gvidāliju Bulmeisteri
Elmīra Matule, pensionēta kultūras darbiniece:
— Esam senas draudzenes kopš tā laika, kad sāku strādāt par Daudzevas kluba vadītāju. Gandrīz piecdesmit gadu pagājuši, kad Dāliju uzaicināju dziedāt sieviešu ansamblī un korī, tā mēs kopā “piedziedājām” visu Latviju un arī Dziesmu svētkus. Apbrīnoju Dālijas humoru, dzīvesprieku, saticību, devīgumu un skaistuma izjūtu.
Jānis Suharevs, radinieks, topošais biškopis:
— Dālijas tante man ir kā vecmāmiņa, un es citādu viņu neesmu redzējis, kā tikai laipnu un izpalīdzīgu. Man viņa palīdz gan materiāli, gan ar labu padomu. Es mācos Vecbebru profesionālajā vidusskolā par biškopi, bet, tiklīdz esmu brīvs, cenšos Dālijas tantei palīdzēt. Pie viņas jūtos kā otrajās mājās, tāpēc arī allaž uzmanu — vai nevajag ko padarīt, lai viņa atpūšas.
