2001. gadā Latvijā reģistrēti 8567 cilvēki, kas saslimuši ar vēzi, nu kopējais šo slimnieku skaits valstī sasniedzis jau 50 tūkstošu.
2001. gadā Latvijā reģistrēti 8567 cilvēki, kas saslimuši ar vēzi, nu kopējais šo slimnieku skaits valstī sasniedzis jau 50 tūkstošu. Visvairāk saslimušo ir Balvu, Ogres, Aizkraukles, Daugavpils, Krāslavas, Alūksnes, Bauskas, Jelgavas, Liepājas un Saldus rajonā. Te profilaktiskajās apskatēs nevienam pacientam nav atrasts audzējs.
Vēl pirms četriem gadiem finansējums no valsts budžeta onkoloģijai bija nošķirts atsevišķi, un rajonu poliklīnikās strādāja onkologi, kuri aprūpēja vēža slimniekus un izrakstīja arī zāles. Pēdējos gados daudzos rajonos, tajā skaitā arī Aizkraukles, ārsti onkologi vairs nestrādā, jo augstākstāvošas instances, kad par labklājības ministru strādāja Vladimirs Makarovs, ārstu onkologu štata vietu likvidēja. Šo slimnieku aprūpi pilnībā pārņēmuši ģimenes ārsti.
Tas nav palicis bez sekām. Ģimenes ārstiem daudzviet ir ierobežots budžets. Viņi nevar atļauties veikt nepieciešamos izmeklējumus, lai vēzi atklātu tā sākumstadijā. Kā informē laikraksts “Diena”, piemēram, Aizkraukles rajonā vēzis pirmajā un otrajā stadijā 2000. gadā diagnosticēts 30,3 procentiem pacientu, bet 2001. gadā — 26,2 procentiem. Vēl kritiskāka situācija ir Ogres un Balvu rajonā, kur 2000. gadā vēzis pirmajā un otrajā stadijā noteikts pat 33 procentiem slimnieku.
Vēža slimniekus ārstē onkoloģiskajās slimnīcās Liepājā un Daugavpilī, kā arī Latvijas Onkoloģiskajā centrā, kur nodrošināta kvalificēta diagnostikas aparatūra, stacionārā ir Eiropas līmeņa ārstēšana. Diemžēl šajā centrā daudzas gultas ir tukšas, lai arī pacienti gaida rindā, centrs pārtērē ārstēšanai atvēlēto līdzekļu kvotas. Naudas vienkārši ir par maz, jo no valsts budžeta vēža slimnieku ārstēšanai diemžēl tās allaž pietrūkst. Statistikas dati ir nežēlīgi — pēdējos desmit gados saslimstība ar vēzi pilsētās pieaugusi par 8,2, bet laukos — par 13,2 procentiem.
Tātad viss ģimenes ārstu un pašu pacientu ziņā. Ja nevaram uzticēties profilaktiskajām apskatēm vai arī tajās neierodamies, jāseko organismā pārmaiņām, kuras varētu būt kā signāls onkoloģiskajai saslimšanai.
Zināšanai!
Kad jāvēršas pie onkologa?
Ja to iesaka ārstējošais ārsts, ja radiniekiem bijušas onkoloģiskās slimības, ja strādāts paaugstināta riska apstākļos, ja krūtīs var sataustīt sāpīgu veidojumu, ja sākas vēdera aizcietējumi un kuņģa asiņošana, ja parādās jaunas dzimumzīmes vai palielinās esošās.
Par savu saslimšanu ar vēzi stāsta aizkraukliete Rasmas kundze, kurai ir 64 gadi:
— Pagājušā gada februārī pēkšņi abās krūtīs sajutu lielu sasprindzinājumu, līdz vienā krūtī parādījās apaļš sacietējums ar iedobīti apkārt. Devos pie savas ģimenes ārstes, kura nosūtīja pie ginekoloģes. Pēc šīs apskates mani nekavējoties nosūtīja uz Latvijas Onkoloģisko centru Gaiļezerā.
Mani uzreiz pieņēma slimnīcā un norīkoja steidzamu operāciju. Ārstējošais ķirurgs pat rādīja studentiem, demonstrējot, kāds ir klasiskais krūts vēzis otrajā stadijā. Pirms operācijas vienojāmies, ja būs metastāzes, krūti noņems. Izrādās, ka operācijas laikā ar ātru analīžu palīdzību var noteikt, vai metastāzes jau ir, cik tālu audzējs izplatījies.
No narkozes pamodos ar abām krūtīm, jo vēzis bijis lokāls, bet operācijā izņēma tikai sacietējumu. Pēc operācijas mēnesi pavadīju slimnīcā, kur mani apstaroja. Tagad piecus gadus man jālieto speciāli medikamenti. Pirmajā laikā man uz pārbaudēm vajadzēja doties ik pēc trijiem mēnešiem, tad četriem, bet šogad jāpārbaudās tikai reizi pusgadā. Esmu otrās grupas invalīde, tomēr ārsti apgalvo, ka vēzis neprogresē. Man ir cerības, ja ne izveseļoties pilnībā, tad ar šo slimību sadzīvot vēl ilgus gadus.
Esmu vienmēr gājusi uz profilaktiskajām apskatēm, bet manā gadījumā acīmredzot vainojama iedzimtība. Vēzis bija arī manai mātesmāsai. To atklāja tieši tajā pašā vecumā kā man. Viņa nodzīvoja līdz 81 gadam.
