Vakar, 5. decembrī, Latvijā atzīmēja Policijas dienu. Profesionālos svētkus svin arī Aizkraukles policijas iecirkņa Kriminālpolicijas inspektore Aiga Zvilna, kura Latvijas Republikas proklamēšanas 94. gadadienā par priekšzīmīgu dienesta pienākumu izpildi un augstu profesionalitāti saņēma Iekšlietu ministrijas Pateicību.
Aiga Zvilna policijā dien jau 18 gadu. Vēl mācoties Neretas vidusskolā, viņai ļoti paticis lasīt detektīvromānus, tāpēc arī nolēmusi kļūt par izmeklētāju.
— Man ļoti patika lasīt detektīvromānus, skatīties filmas par izmeklētājiem. Mana mīļākā rakstniece ir Agata Kristi, un, protams, izlasīju stāstus par visiem Džeinas Mārplas un Erkila Puaro piedzīvojumiem. Interesēja, kā notiek izmeklēšana un kā atrod vainīgos, — saka Zvilnas kundze. — Daudz nodarbojos ar vieglatlētiku — policistam jābūt arī sportiskam. Pirms iestājeksāmeniem Latvijas Policijas akadēmijā gan nācās trenēties īpaši, jo prasības fiziskajā sagatavotībā bija augstas.
Jau pirmajā kursā bija jāizvēlas specializācija — kriminālpoliciste, kārtības policiste, eksperte vai izziņas inspektore. Ekspertes darbs prasa pedantisku sīku objektu izpēti, un tas īsti nav domāts man. Man patīk aktīvāka darbošanās, strādāt ar cilvēkiem, tāpēc izvēlējos kriminālizmeklētājas specialitāti. Patīk atšķetināt notikumu gaitu un izpētīt, kā viss noticis.
Neviens noziegums nav līdzīgs citam. No malas šķiet — kas tur tik atšķirīgs, piemēram, zādzībās, tomēr katrs gadījums ir citāds. Turklāt jāmēģina izprast, kāpēc cilvēks izdarījis likumpārkāpumu. Ir nācies uzklausīt dzīvesstāstus, pēc kuriem cilvēka kļūst žēl — likumpārkāpumu viņš izdarījis, apstākļu spiests, taču ir arī tādi, kuri stāstu izdomā, lai iežēlinātu. Ir noziedznieki, kuri dara visu iespējamo, lai pēc iespējas ātrāk nokļūtu apcietinājumā un pašam ne par ko vairs nebūtu jārūpējas, jo sociālie pabalsti beigušies.
Izmeklētājas darbs nav viegls, ikdienā nākas sastapties ar ļoti nežēlīgiem cilvēkiem. Visgrūtāk ir tad, kad jāizmeklē slepkavības. Vēl ļoti smagi ir strādāt, kad jāizmeklē krimināllietas pēc ugunsgrēkiem, kuros bojā gājuši cilvēki. Tad emocijas bieži vien “nāk” līdzi uz mājām, un vakaros, pārdomājot redzēto, ilgi nevar aizmigt.
Lielākais gandarījums ir tad, kad izdevies palīdzēt cietušajiem uzzināt patieso notikumu gaitu, un vēl labāk, ja vainīgais ir izpratis savu nodarījumu un nožēlo pastrādāto. Tādu, kuri nenožēlo izdarīto, ir maz, lielākoties jaunieši. Ar viņiem grūti rast kontaktu. Ar vairākas reizes sodītajiem ir vienkāršāk. Viņi parasti stāsta labprāt.
Brīvo laiku Zvilnas kundze velta ģimenei. Viņai patīk strādāt lauku mājās Neretas pusē, īpaši vasarā, kad viss zaļo un plaukst. Vaļasprieks ir arī ceļošana draugu pulkā tepat pa Latviju. Savukārt ziemas vakaros viņa labprāt liek puz-
les.
