Aprīļa pēdējā sestdienā pasaules veterinārārsti svin savus profesionālos svētkus.
Aprīļa pēdējā sestdienā pasaules veterinārārsti svin savus profesionālos svētkus. Tiem gatavojas arī Aizkraukles rajona veterinārārsti un Pārtikas un veterinārā dienesta Aizkraukles rajona pārvaldes veterinārie inspektori. Viņi vēlas popularizēt savu profesiju, lai šim darbam piesaistītu vairāk jaunu speciālistu.
Trīs vaļi, kas balsta nozari
Pasaules veterinārārstu asociācija, kuras biedri ir arī Latvijas veterinārārsti, pirmo reizi 2001. gadā par Pasaules veterināro dienu pasludināja 28. aprīli, un aicināja katru gadu aprīļa pēdējā sestdienā svinēt savus profesionālos svētkus. Pasaules veterinārārstu mērķis ir uzsvērt savas profesijas nozīmīgumu.
Trīs vaļi, uz kuriem balstās veterinārmedicīna Latvijā, ir izglītības sistēmā un zinātnē strādājošie veterinārārsti, valsts pārvaldē strādājošie un ar likumdošanu saistītie speciālisti, kā arī praktizējošie veterinārārsti. Veterinārijas nozares attīstību veicina šo “triju vaļu” sadarbība un saskaņota rīcība, kā arī komunikācija ar sabiedrību. Latvijas veterinārārsti lepojas ar to, ka Eiropas Komisijā strādā pirmais Latvijas pārstāvis veterinārārsts Ingus Celms.
Katrs no savas paaudzes
Pārtikas un veterinārā dienesta Aizkraukles rajona pārvaldē strādā trīs veterinārie inspektori, kuri pārstāv katrs savu paaudzi. Vizbulīte Bērziņa profesiju apguva padomju laikos, pirmās praktiskās iemaņas guva, strādājot kolhoza fermās. Inguna Vidnere mācījās pārmaiņu laikā, kad radikālas izmaiņas piedzīvoja ne tikai valsts, bet arī izglītības sistēma. Ingars Vuškāns ir tipisks jaunākās paaudzes pārstāvis — studējis neatkarīgā valstī un praktizējies privātuzņēmumos. Taču viņus visus vieno dzīvnieku un savas profesijas mīlestība. Neraugoties uz grūtiem brīžiem, neviens no viņiem mainīt profesiju nevēlas.
Sapņo atgriezties laukos
Vizbulīte Bērziņa dzimusi un augusi laukos, darbs ar dzīvniekiem jau bērnībā un skolas gados viņai nebija svešs, tomēr kļūt par veterinārārsti viņa izlēma pēdējā brīdī. Studējot Latvijas Lauksaimniecības universitātē, viņa skaidri zināja, ka pēc augstskolas beigšanas noteikti atgriezīsies laukos. Sākumā strādāja kolhoza fermā Zalvē un Bormaņos, vēlāk izveidoja privātpraksi dzimtajā Daudzeses pagastā, strādāja Sunākstē, Sērenē un Jaunjelgavā. Viņai mīļi ir arī mazie dzīvnieki, taču tajā laikā, kad Bērziņas kundze studēja, par šo tēmu mācīja maz. Tikai pēdējos gados tai pievēršas daudz vairāk.
Bērziņas kundze stāsta, ka šajā darbā vajadzīgi stipri cilvēki, taču atšķirībā no daudzām Eiropas valstīm Latvijā veterinārārstes ir galvenokārt sievietes. Studijas parasti uzsāk vienāds skaits puišu un meiteņu, taču jaunietes laikam ir apzinīgākas un centīgākas, tāpēc diplomu saņēmēju vidū parasti meiteņu ir krietni vairāk.
Netrūkst arī romantikas
Inguna Vidnere ir rīdziniece, kurai interese par dzīvniekiem radās, katru nedēļas nogali pavadot laukos. Sākumā viņa pabeidza tehnikumu Smiltenē, tad devās studēt uz Jelgavu. Inguna stāsta, ka pilsētnieku Veterinārmedicīnas fakultātē netrūkst, tikai liela daļa no viņiem pēc augstskolas beigšanas izvēlas darbu privātās veterinārajās klīnikās, kurās ārstē galvenokārt mazos mājdzīvniekus. Ar lauksaimniecības dzīvniekiem grib strādāt retais, jo šis darbs ir daudz grūtāks, nemierīgāks un nav arī tik labi apmaksāts. Tomēr kādam šis darbs ir jāveic, un laukos vietējais veterinārārsts ir cienīts un gaidīts. Arī izveidot savu privātpraksi jaunajam speciālistam nav nemaz tik viegli, jo tam nepieciešams liels sākuma kapitāls un drosme strādāt patstāvīgi, tāpēc daudzos pagastos nav sava praktizējoša veterinārārsta.
“Beidzot augstskolu, nedomāju, ka strādāšu birojā un mans darbs vairāk būs saistīts ar papīriem, nevis dzīvniekiem. Esmu bijusi arī praktizējoša veterinārārste, tomēr dzīve visu noliek savās vietās. Mūsu darbā ir arī romantika. Dodoties pie mūsu klientiem, redzam to, ko nekad neieraudzīs biroja darbinieki, kolēģi, kuri strādā tikai vienā fermā vai saimniecībā. Tā ir skaistā daba, dzīvnieki, kurus nereti sastopam kādā meža pļaviņā, redzam, cik plūstoši viens gadalaiks nomaina citu. Prieks, ka daudzās sētās mūs uzņem kā mīļus ciemiņus, kaut arī netrūkst cilvēku, kuri mūsos saskata ienaidniekus,” stāsta Inguna Vidnere.
Šokē trīs lietas
Jaunākais no Aizkraukles rajona veterinārajiem inspektoriem ir Ingars Vuškāns. Viņš stāsta, ka ik gadu Veterinārmedicīnas fakultāti Jelgavā absolvē vidēji 20 jauno speciālistu, taču reizē ar viņu to beiguši vairāk nekā 30 veterinārārstu, un tas bijis lielākais pēdējo gadu izlaidums. Taču tikai seši no viņiem pēc augstskolas beigšanas sāka strādāt ar lauksaimniecības dzīvniekiem, bet nu palikuši vien četri.
“Studiju sākumā šokēja vairāki mācību priekšmeti — ķīmija un anatomija. Pirmo pusgadu vispār nesapratu, kur esmu nokļuvis. Bija jātiek galā ar sarežģīto latīņu valodu. Viss notika ļoti strauji, un, ja tu nespēj tikt tam līdzi, iekrāj parādus, tad ir cauri. Taču, ja izturi pirmos divus gadus, vēlāk ir vieglāk,” studiju gadus atceras Ingars.
Veterinārārstam mūsdienās jābūt ne tikai dzīvnieku ārstam, bet arī autovadītājam, lietvedim, grāmatvedim, jāpārzina psiholoģija, jo reizēm ar saimniekiem darba ir vairāk nekā ar četrkājainajiem. Taču augstskolā par to māca ļoti maz. Nedaudz lekciju atvēlēts ekonomikas pamatu apguvei, vēl mazāk — psiholoģijai. Viss jāapgūst praksē.
Diploms atzīts Eiropā
Ingars ir dzimis un audzis Aizkrauklē, taču govi slaukt iemācījās jau 1. klasē. Viņam pirmā saskarsme ar dzīvniekiem bija laukos pie vecmāmiņas, taču tagad arī pašam ir pāris mājlopu. Viņu aprūpei gan paliek arvien mazāk laika, tāpēc puisis apsver iespēju no mājlopiem atteikties. Pirmās praktiskās iemaņas Ingars guva, strādājot par veterinārārstu daudznozaru kompānijas “Daugava” liellopu kompleksā. Tā bija laba darba un dzīves skola, tomēr pēc gada viņš izvēlējās veterinārā inspektora amatu Pārtikas un veterinārajā dienestā.
“Darbs pārvaldē ir mierīgāks un stabilāks, ir arī sociālās garantijas. Domāju, ka mūsdienās Veterinārmedicīnas fakultātes absolventiem ir daudz iespēju veidot karjeru. Var strādāt dažādās valsts institūcijās, piemēram, mūsu dienestā, Sanitārajā robežinspekcijā, par ekspertu kautuvēs, laboratorijās, lielos uzņēmumos. Var arī labi nopelnīt. Ļoti svarīgi, ka diploms, ko esmu saņēmis, ir atzīts visā Eiropas Savienībā, un es savā specialitātē varu strādāt arī kādā citā Eiropas valstī. Latvijas jaunos veterinārijas speciālistus augstu vērtē, par to liecina fakts, ka uz Latvijas Lauksaimniecības universitāti nolūkot darbiniekus brauc ārzemnieki,” stāsta Ingars Vuškāns.
***
UZZIŅA.
Pasaules veterinārijas dienā Latvijas veterinārārstu biedrība rīko dažādus pasākumus. Aizkraukles rajonā Vietalvas pagasta veterinārārste Anita Zirjanova dosies uz skolu, kur stāstīs par savu profesiju. Valles pagasta veterinārārste Inta Romanova kopā ar bērnudārza bērniem apmeklēs tuvējo fermu, jo arī laukos netrūkst bērnu, kuriem mājās nav dzīvnieku, un par mūsu “mazāko brāļu” dzīvi viņi zina ļoti maz.
