Iekšlietu sistēmā trūkst arvien vairāk darbinieku, arī Aizkraukles rajona policijas pārvaldē jau ilgu laiku ir vairākas vakances.
Iekšlietu sistēmā trūkst arvien vairāk darbinieku, arī Aizkraukles rajona policijas pārvaldē jau ilgu laiku ir vairākas vakances. Daži bijušie policisti atrod vienkāršāku, bet labāk atalgotu darbu tepat, citi dodas peļņā ārzemēs. Slikti un neprognozējami darba apstākļi, zems atalgojums un negatīva attieksme pret policijas darbiniekiem valstī kopumā — tie ir aiziešanas iemesli, kurus visbiežāk nosauc bijušie Aizkraukles rajona policijas darbinieki.
Bijušais policists Arigo Škurovs ir tikai viens no daudziem tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, kuri devušies peļņā uz Īriju. Aiviekstes pagastā viņam palikusi ģimene — sieva Daina un astoņi bērni. Vecākajam ir 16, bet jaunākajam tikai divi gadiņi. Marta vidū Daina ar vecāko dēlu dosies ciemos pie vīra uz Īriju, bet Arigo Latvijā viesosies tikai vasaras beigās, kad viņam būs divu nedēļu atvaļinājums.
Piecās dienās nopelna trīs mēnešalgas
Arigo Škurovs iekšlietu sistēmā dienēja vairākus gadus, pēdējos sešus strādāja policijā. Bija kārtībnieks tiesā, Aizkraukles policijas iecirknī strādāja par autovadītāju — kārtībnieku. Šobrīd vīrietis pametis darbu policijā un jau vairāk nekā mēnesi dzīvo Īrijā. Viņš strādā kādā autoservisā. Tur Arigo piecās darba dienās nopelna tik, cik, strādājot policijā Latvijā, saņemtu trijos mēnešos.
Stāsta viņa sieva Daina Škurova: “Ar Arigo satikāmies, kad abi jau bijām atraitņi un no iepriekšējās laulības katram bija trīs bērni. Izveidojām kopīgu ģimeni, kurā piedzima vēl divi bērni. Esmu mājsaimniece, un desmit cilvēkiem iztikt ar vīra algu bija ļoti grūti. Lai iegādātos māju, aizņēmāmies naudu bankā uz 20 gadiem, bet līdzekļi jāiegulda arī labiekārtošanā un remontdarbos. Nebija tā, ka ar vīra algu nespējām iztikt vai bija jādzīvo pavisam trūcīgi, tā ka neko nevarējām atļauties, taču bija grūti. Galvenokārt domājot par bērnu nākotni un par viņu izglītības iespējām, abi ar vīru izlēmām, ka viņš meklēs darbu ārpus Latvijas. Protams, dzirdējām valdības solījumus, ka iekšlietu sistēmā viss pamazām nokārtosies — policistiem parādus samaksās, algas palielinās, darbiniekiem būs arī normāli atvaļinājumi. Cik ilgi lai tic un gaida?
Dzīve ir mainīga
Bērni aug, aug arī viņu vajadzības un prasības. Iepriekš, dzirdot par cilvēkiem, kuri pametuši ģimenes Latvijā tādēļ, lai pelnītu iztiku ārzemēs, viņus neatbalstīju. Biju pārliecināta, ka mūsu ģimene neko tādu naudas dēļ nedarītu, jo mums svarīgi visiem būt kopā ikdienā. Dzīvē viss mainās, arī domas. Pēdējā laikā mums bija grūti pielāgoties arī vīra darba režīmam, iepriekš nevarējām ieplānot pat kopīgas nedēļas nogales — jebkurā brīdī viņu varēja izsaukt dežūrēt. Mūsu mērķis ir atmaksāt bankai kredītu, ko plānojam izdarīt nākamajos divos trijos gados. Vīra sūtītās naudu pietiek, lai māju arī remontētu. Ja vīrs turpinātu strādāt policijā, kredītu bankai maksātu 20 gadu, un naudas pietiktu tikai izdzīvošanai.”
Īrijā strādājot autoservisā ar mūsdienīgu tehniku, Arigo Škurovs saņems arī sertifikātu un vēlāk varēs pretendēt labi apmaksātai darbavietai šajā nozarē Latvijā. Dainas kundze ir pārliecināta, ka vīrs nekad vairs neatgriezīsies darbā policijā.
Cauruļu bizness
Igors Krišelovičs piecus gadus strādāja Aizkraukles rajona policijas pārvaldē par autovadītāju — kārtībnieku. Vīrietis atzīst, ka ikdienas darbs nereti bijis saistīts ar dažādām stresa situācijām, pat pusdienlaiku nevarēja ieplānot, jo bieži bija jādodas izbraukumā. Nodibinot jaunu ģimeni, ar to algu, kādu saņem policijā, varēja tikai izdzīvot. Igors Krišelovičs stāsta: “Ilgi gaidīju un ticēju, ka palielinās algas un līdz ar to uzlabosies mūsu dzīves līmenis. Cik ilgi var ticēt, ja valdība katru gadu tikai sola, bet savus solījumus nepilda? Maniem paziņām bija uzņēmums, kurš nodarbojas ar ūdensvada un kanalizācijas sistēmas ierīkošanu. Paziņas piedāvāja pamēģināt arī man. Sākumā piekritu darbam trim mēnešiem, lai redzētu, kas jādara un vai man tas derēs. Nu jau esmu pastāvīgā darbā, man patīk, ka ir noteikts darbalaiks, bet sestdienas un svētdienas — brīvas. Ierīkoju caurules un ziemā saņemu apmēram divreiz lielāku algu, nekā strādājot policijā, bet vasarā — pat trīsreiz vairāk.”
Ignorē vajadzības
Kāds bijušais Aizkraukles rajona policijas pārvaldes darbinieks, kurš vēlējās palikt anonīms, “Staburagam” atzina, ka no darba policijā aizgājis ne tikai mazā atalgojuma dēļ. Viņu nav apmierinājusi arī iekšlietu sistēmas vadības attieksme pret policijas darbiniekiem kopumā. “Viņi mūsu vajadzības ignorēja. Tagad kaut ko mainīt jau ir par vēlu,” atzīst vīrietis.
Raimonds Vīksna policijā nostrādājis trīs gadus, bijis gan kārtībnieks, gan iecirkņa inspektors. Šobrīd mācās apsargu kursos un drīzumā sāks strādāt. Vīrietis stāsta: “Atalgojums, ko saņemšu, strādājot apsardzē, būs lielāks. Svarīgākais, ka tas būs darbs maiņās, ar brīvdienām, lai jau laikus varētu tās plānot. Domāju, šajā darbā samazināsies slodze, bet atalgojums palielināsies.” Vīrietis atklāja, ka nekad nav apsvēris iespēju braukt peļņā uz ārzemēm. Iespējams, pēc gadiem, kad iekšlietu sistēmā būs izstrādāta laba atalgojuma sistēma, Raimonds varētu atgriezties policijā.
“Mums trūkst policistu, tāpēc esam spiesti esošajiem darbiniekiem palielināt slodzi, lai paveiktu visus darbus. Gribētos policijā redzēt tādus darbiniekus, ar kuriem varētu lepoties. Es saprotu, ka vīrieši ar policista algu, kura ir mazāka par divsimt latiem, nespēj apgādāt ģimeni. Diemžēl tas nav atkarīgs no mums, tāpēc es neko nevaru pārmest tiem policistiem, kuri ir atraduši labāk atalgotu darbu,” atzīst Aizkraukles rajona policijas pārvaldes priekšnieks Ivars Zirnis.
