Tagad esi kruts, ja tev ir savs privātais numurs. Kā sacīt jāsaka, privātajiem sakariem. Es, protams, nerunāju par personas kodu vai pases numuru. Es runāju par personiskās labklājības rādītājiem, tādiem kā privātais mobilā tālruņa numurs, no kura zvanot jūties pilnīgi anonīms, jo tavs numurs neparādās.
Reiz man draugs iedeva savu privāto telefonu, lai piezvanu sievai. Pajautāju, vai vakariņas jau gatavas. Vēl nebija, tad nu es viņai pateicu, ka nenākšu mājās, kamēr viņa nebūs man sarūpējusi siltu maltīti. Viņa klausulē bļāva, no kurienes es zvanot. Ha! Palika neuzzinājusi. Es jutos kā krimiķī.
Vēl krutāk, ja tavam autiņam ir tāda numurzīme, kuru nevar nepamanīt. Tādu var dabūt katrs, atver tik maku! Iedomājieties tikai auto numurzīmi bijušās prezidentes vai tagadējā prezidenta vārdā — “Vaira” vai “Valdis”! Tikai skauģi runā, ka šādi privātie numuri ekonomiskās krīzes laikā izskatās perversi. Tieši otrādi!
Ir īstais laiks izcelt savas privātās iespējas, ja gribi un, galvenais, ja vari. Tagad šādu izcelšanos noteikti pamanīs. Bet “treknajos gados” varēja arī nepamanīt.
Privātie numuri, privātskolotāji, privātie pensijas fondi, privātie ūdeņi, privātās medicīnas pakalpojumi — man nekā tāda nav, velns parāvis! Ir tikai privātais dzīvoklis mums kopā ar sievu, kaut tajā “kastītē” nebūt nejūtamies privāti. Nevar ne skaņas izdvest tā, lai kaimiņi aiz sienas nedzirdētu. Trūkst privātuma un privātās dzīves kā tādas! Tā es nodomāju un viendien atvedu mājās suni. Parastu kranci no ielas. Rej kā jau suns. Visa māja rīb. Suns izrādījās baigi lielīgais. Taisni tādu man gribējās. Bet, kad kaimiņi man aizrāda, saku, ka viņam ir visas tiesības riet, jo par suni maksāju nodokļus. Turklāt dzīvniekam muti aizsiet nevaru — Dzīvnieku aizsardzības likums man to neļauj darīt. Katru kaimiņu, kas grib ienākt manā dzīvoklī vai pietuvoties man uz ielas, suns tā aprej, ka neviens vairs neuzdrošinās iejaukties manā privātumā. Tagad jūtos daudz labāk.
