Ar lielu interesi gaidīju televīzijā reklamēto Latvijas princešu šovu. Domāju, iemācīšos kādu smalku manieri, bet esmu ļoti vīlusies. Būtu es jaunāka, tad gan parādītu!
Vai tad princeses iet divmetrīgiem soļiem, kā viņas sevi pieteica, ejot pa sarkano celiņu? Viņas taču slāja, brīnos, ka vēl nelēca kā ķengurmātītes. To taču vajadzēja darīt smalki — tipināt sīkiem solīšiem.
Labi gan, ka pirmajā reizē septiņas princešu kandidātes izbalsoja, varēja jau arī vairāk. Bet kā viņas atvadījās no prinča? Tā taču bija viņu gulbja dziesma! Pēdējā reize, kad viņas aci pret aci ir ar princi. Bet ko šīs? Pasniedz roku, un viss. Es taču tam Škutānam, piedodiet, princim, būtu apvijusies ap kaklu kā efeja un viņu tā noskūpstījusi, ka viņš varbūt pēdējā sekundē atzītu, ka kļūdījies, teikdams: “Piedod, Izabella, esmu kļūdījies, tu vari palikt šovā!”.
Pareizi princis darīja, ka izbalsoja tās dāmas ar sunīšiem. Iedomājieties — viņas kāro princi, bet rokās — suns. Un, ja nu princis grib viņas apskaut? Mazais vaukšķis taču traucētu. Vai tad viņas princi apkamptu ar vienu roku? Nu tās jau būtu tikai tādas pusslodzes princeses.
Redzēs, redzēs, cik tad šodien izbalsos! Varbūt vēl vajadzēs izsludināt papildu atlasi. Es laikam mēģinātu. Tumsā ar smiņķi vēl tīri labi izskatos. Turklāt runā, ka princim patīk vecākas sievietes.
