Noskatījušies televīzijas ziņu pārraides, saklausījušies radio un arī avīzes lasot, jūtamies nomākti. Tik daudz nebūšanu, problēmu un nelaimju! Vai tad žurnālisti nekā laba neredz?
Noskatījušies televīzijas ziņu pārraides, saklausījušies radio un arī avīzes lasot, jūtamies nomākti. Tik daudz nebūšanu, problēmu un nelaimju! Vai tad žurnālisti nekā laba neredz?
Jā, var vainot pieprasījumu un, aicinot talkā psihologus, censties noskaidrot — vai tā kāda liga, kas taisni ar valtīm velk pirmās izlasīt kriminālziņas, tad steidzīgi atšķirot lappusi ar sēru paziņojumiem un līdzjūtībām? Vai tā kāda cilvēkam vien piemītoša dziņa — gūt gandarījumu, šausminoties par citu nelaimēm? Lai gan, iespējams, uz šo faktu tomēr var paskatīties pozitīvi. Sak, ikviena slikta ziņa rod vietu priekam. Nu, kaut vai par to, ka nelaime mums pašiem pagājusi garām…
Bet — ja nu tomēr mēģinātu citādi? Šķiet, tad jāatrod galvenie šķēršļi, kas mums — Latvijas cilvēkiem — šobrīd traucē ļauties priekam un gandarījumam, un, protams, jāliek lietā pašu pieredze. Kas ir mūsu spēka avoti? Vispirms tai noteikti jābūt atziņai — ir noticis brīnums, un mums dota viena vienīga iespēja dzīvot šo — zemes dzīvi! (No prieka nekas nesanāks tiem, kuri ik dienu sāk ar gaušanos un lādēšanos.) Svarīga ir arī atbildība — par ģimeni, tuviniekiem, darbu… Galu galā — arī par tautu, Tēvzemi un cilvēci… (Nederēs tiem, kuri šobrīd dažādu iemeslu dēļ jūtas vieni un nevienam nevajadzīgi.) Daba. Noteikti noderēs tās dzīvinošais spēks! Bet, izrādās, televīzijas un interneta paaudzi dabas skaistums lielākoties atstāj vienaldzīgu. To, cik skaisti ir mežā, kā skan putnu balsis, cik daudz brīnumu plašā pasaule spēj sagādāt cilvēku bērnam ik mīļu dienu, to mēs — steidzīgā 30 un 40 gadu veco cilvēku paaudze (iespējams, arī tā iepriekšējā, kura audzēja tulpes un rozes) — saviem bērniem neesam spējuši atklāt. Neatlika laika? Cik daudz prieka un gandarījuma spēj sniegt mūzika, teātris, literatūra, māksla — ikviens tās veids! (Atkal dzirdu protestus: “Tu ko! Kam to tagad, dziļās nabadzības un trakā kapitālisma laikā, vajag! Tagad jāskrien, jāpagūst, jāgrābj un jāķer!”)
Varētu turpināt, taču, šķiet, secinājumi jau radušies. Viss, itin viss ir mūsos pašos — gan labais, gan ne tik ļoti. Ar kādām acīm pasaulē skatāmies, ar tādām tā veras mums pretī.
“Neatkarīgās Tukuma Ziņas”
