Aizvadītajā nedēļā manā dzīvē nekas īpašs nenotika, viss ritēja ierastajā gaitā. Mans darbs bankā ir saistīts ar kreditēšanas pakalpojumu sniegšanu gan juridiskām, gan fiziskām personām. Arī mūsu banku ir ietekmējusi ekonomiskā situācija valstī. Lielais kreditēšanas vilnis ir nedaudz pierimis.
Iedzīvotāji un uzņēmēji patlaban daudz rūpīgāk pārdomā aizdevumu ņemšanas nepieciešamību un kļuvuši piesardzīgāki. Prieks par katru jaunu klientu, kurš ir apmierināts ar sadarbību, bet vēl lielāks prieks par ilggadējiem klientiem, kuri bankai uzticas. Ar viņiem esam bijuši kopā gan labvēlīgākā ekonomiskajā situācijā, gan arī patlaban. Abos gadījumos vienmēr cenšamies rast un piedāvāt klientiem viņiem izdevīgākus variantus konkrētu jautājumu risināšanā.
Priecājos par mūsu zemnieku sīkstumu un izturību. Manuprāt, tieši viņus visvairāk ietekmē gan ekonomiskās svārstības, gan neparedzamie laika apstākļi, kas ietekmē ražas apjomu un kvalitāti. Tomēr viņi nav pesimisti, jo nereti bankā ierodas smaidīgi un jokojot. Pēc sarunām ar šiem cilvēkiem sirdī ielīst pozitīvas emocijas, un pelēkā ikdiena kļūst daudz krāsaināka.
Nevaru samierināties ar to, ka lielākā daļa pensionāru tikai eksistē, jo viņiem ir neiedomājami maza pensija. Nesaprotu un arī negribu saprast, kāpēc valdība tik ilgstoši šo problēmu nerisina. Arī mani vecāki ir pensionāri un godprātīgi nostrādājuši 40 gadu, bet pensija ir mazāka par minimālo algu. Daudzi pensionāri strādā, jo citādi nespēj izdzīvot. Manuprāt, pensionāriem strādāt vajadzētu tikai prieka pēc, nevis, lai iztiktu. Tomēr es ticu, ka arī Latvijā pienāks laiks, kad pensionāri būs nodrošināti, varēs atpūsties un ceļot, kā tas tagad notiek daudzās citās valstīs. Viņi to godam ir nopelnījuši.
Premjers Ivars Godmanis, domādams par līdzekļiem pensiju indeksācijai nākamgad, ierosināja apturēt privātajiem fondiem nododamās otrā līmeņa pensiju daļas palielināšanu. No vienas puses, apsveicami, ka viņš meklē iespēju, kā sabalansēt valsts budžetu, bet “medaļai” ir arī otra puse. Es tikko esmu sākusi ticēt, ka vismaz man un maniem bērniem, laikus veidojot uzkrājumus, varbūt būs iespēja saņemt labu pensiju. Tagad šī pārliecība sāk “šķobīties”, jo sāku domāt, vai šādi iegūti līdzekļi nav tikai nedrošs ielāps sen sasāpējuši problēmai.
Saspringts laiks ir skolotājiem un medicīnas darbiniekiem, jo valdība negrib pildīt solījumu palielināt algas. Mediķi grib streikot un sniegt atlūgumus. Nevaru iedomāties valstī kaut stundu bez medicīniskās palīdzības un veselības aprūpes. Ja slimajiem cilvēkiem neviens nepalīdzēs, tā būs arī medicīnas darbinieku dotā Hipokrāta zvēresta laušana. Lai cik grūti, tomēr valdībai nauda medicīnai ir jānodrošina. Skolotāju streiks ir pieļaujams tikai tad, ja tas neietekmē mācību procesu skolās, bet medicīnas darbinieku streika dēļ daudzi slimnieki var nomirt, un to pieļaut nedrīkst.
Apsveicama ir Valsts prezidenta Valda Zatlera rīcība, sasaucot Saeimas ārkārtas sēdi, un viņa aicinājums deputātiem sākt izstrādāt Satversmes grozījumus. Prezidents saprot, ka tauta jāuzklausa, citādi jau mēs vairs nebūsim demokrātiska valsts. Nevaru spriest par šīs Saeimas atlaišanas vajadzību, jo neviens taču nevar pateikt, vai nākamā valdība būs labāka. Savādāka gan! Tāpēc faktu, ka liela tautas daļa referendumā izteica savu viedokli, nedrīkst ignorēt. Gandarī tas, ka politikā vienaldzīgo paliek arvien mazāk.
Pekinā sākās vasaras 24. olimpiskās spēles, un tas ir nozīmīgs notikums visā pasaulē. Tam gatavojusies arī Latvija, jo šajās spēlēs, salīdzinot ar iepriekšējām, piedalās visvairāk sportistu, īpaši jūtu līdzi mūsu valsts basketbolistēm. Skaistas, smaidīgas un talantīgas — domāju, ka viņu sasniegumi panākti ne tikai šo īpašību dēļ, bet ar smagu darbu. Lai viņām un pārējiem Latvijas sportistiem veicas, lielajā Ķīnā pārstāvot mazo Latviju!
Domāju, ka pasaules sabiedrības uzmanību ne mazāk piesaista Krievijas uzbrukums Gruzijai. Vai tiešām šai lielvalstij vēl par maz kara šausmu — tā karo Afganistānā, Čečenijā un nu jau Gruzijā. Krievijas lidmašīnas bombardē Gori pilsētas dzīvojamos kvartālus, cilvēki mirst ielās un namu drupās. Kad to rāda televīzijā, gribas domāt, ka tas ir ļauns murgs no kura nespēju pamosties… Gruzijas valdība vēlas sākt miera sarunas un karadarbību nedēļas nogalē pārtrauca. Briesmīgi iedomāties, ka līdzīgā situācijā, ja mēs nebūtu NATO un Eiropas Savienībā, jebkurā laikā varētu nokļūt arī Baltijas valstis. Kad un kas spēs apdzēst kara liesmas, kas patlaban virmo Gruzijā?
Žurnālā “Una” izlasīju rakstu par pozitīvo domāšanu, kas mani ļoti ietekmēja. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka mums vairāk jāpriecājas par to, kas mums ir dots, nevis tikai jābēdājas un jāskumst par slikto. Un pats galvenais — nevajag ļaut šim sliktajam ietekmēt savu dzīvi, bet jāstājas tam pretī un jācīnās. Dzīve, manuprāt, vispār ir nemitīga cīņa, galvenais, lai mērķi būtu skaidri un labi!
Lielākais dārgums, ko dzīve man devusi, ir bērni, tuvie un mīļie cilvēki, draugi, kolēģi un paziņas.
Nu sākas ilgi gaidītais atvaļinājums, kuru pavadīšu kopā ar saviem tuvākajiem cilvēkiem, taču vēl jāpaspēj uz vairākām vietām aizbraukt un šo to apskatīt pirms jaunā mācību gada sākuma. Man, tāpat kā pārējiem vecākiem, kuru bērni vēl mācās, ir divi gada sākumi — 1. janvārī un 1. septembrī. Augustā tad notiek intensīva gatavošanās jaunajam mācību gadam, kurā piedalās visa ģimene, vecvecākus ieskaitot.
Šajās trauksmainajās dienās novēlu sev un Latvijas tautai izturību, cīņas sparu, dzīvesprieku un ticību!
