Šoreiz gada viducis tāds pats kā no abiem galiem — zaļš. Līdz ar to dienām vairāk arī nomācošais pelēcīgums. Tomēr priecīgā ziņa ir tā, ka gaismas mirkļu nu jau ar katru dienu būs vairāk. Tāpēc, ja uzmācas skumjas, ziniet, ka drīz pavasaris, jo gada ritums atkal sāks savu gaitu.
Mūsmājās ir tradīcija Ziemassvētkos kopā ar savējiem atcerēties, kādi tad bijuši šī gada spilgtākie notikumi. Tādu bijis daudz un visdažādākajās nokrāsās. No smagākajiem personīgi bijis tuva cilvēka zaudējums un vilšanās tajos, kuriem uzticējies. Šo tukšuma izjūtu aizpildīt grūti, bet svarīgākais, ko no tā gūsti, ir atziņas, kas liek par kaut ko padomāt un māca — pēc katra sitiena jāspēj iet tālāk, smaidīt un rast prieku. Tajā vāveres ritenī, ko dēvē par ikdienu, dažkārt tas ir ļoti grūti, bet es atceros kādas paziņas “recepti” prieka mirkļu ķeršanai. Viss ir vienkārši — vajag iedomāties par kādu gaidāmu notikumu un ar prieku tam gatavoties. Tas var būt jebkas — lielāks vai mazāks ceļojums, skolas pasākums, sen nesatikta radinieka jubileja vai pilnīgi kas cits. Ja esi ne tikai gaidītājs, bet arī pats ieliec šajos notikumos kripatiņu izdomas, notikums izdosies un prieks garantēts.
Tādēļ atceros interviju ar kādu sirmu kungu, kuram dzīve bijusi raiba kā dzeņa vēders. Viņam ir brālis un māsa ar tik dažādu dzīves uztveri. Abi savu ikdienu vada veco ļaužu aprūpes iestādē, un brālis sūkstās par visu un visiem, bet māsa prot priecāties par visu — kaut dobē izplaukušu puķīti. Tieši prieks ir tas, ar ko mēs kā Minhauzens spējam paši sevi izvilkt no purva. Tas nepadarīs drūmos notikumus par nebijušiem, bet palīdzēs iet tālāk, būs kā gaisma tumšā istabā. Gluži kā sasaucoties ar to visu, rakstot šīs rindas, aiz loga uzspīdēja saule, viena no retajām šajā ziemā. Gaišums un prieks neviļus atkal radās domās un darbos. Kad tas zudīs, iedegsim sveci vai piekārsim vēl kādu papīra sniegpārsliņu pie loga, un atkal būs prieks.
Lai to atrast izdodas ikvienam!
