Līdz šim man vārds “atraitne” saistījās ar Franča Lehāra opereti “Jautrā atraitne”, Juhana Smūla lugu “Pulkveža atraitne” un Andra Kolberga stāstu “Atraitne janvārī”. Paziņu lokā man ir divas gados vecas radinieces, kuras vīru zaudējušas jau krietnā atvasarā un nu atraitnes titulu nes ar īpašu cienību.
Taču nesen satiku kādu gados krietni jaunāku skolas laiku paziņu, kuru nebiju redzējusi desmit gadu. — Es jau piecus gadus esmu atraitne, — viņa it kā garāmejot skumji izmeta.
Līdz sudrabkāzu
valsim
Viņa ir simpātiska sieviete, tā vien šķiet — radīta, lai kāds viņu apmīļotu. Kā nosalis putnēns — nodomāju, klausoties viņas pārdomās par atraitnes dzīvi. Kopā ar vīru Gunta (vārds mainīts) bija nosvinējusi
sudrabkāzas, nedaudz pietrūka līdz
30 gadu kopdzīves jubilejai. Vīrs nomira pēkšņi. Vainīgs bija trombs.
Taču Guntas stāstījumā nav sodīšanās par ļauno likteni, gaušanās par Dieva netaisnību vai žēlošanās par grūto dzīvi. Šķiet, viņa dzīves uzlikto nastu nes ar īpašu vieglumu. Viņa priecājas par to, kas viņas dzīvē noticis, un vīra vārdu piemin ar īpašu maigumu. — Mēs ar viņu gandrīz nekad nestrīdējāmies, jo nebija jau par ko, — saka viņa. Atceros kādas paziņas savulaik par Guntu teikto, ka tam jābūt īpaši “talantīgam” cilvēkam, kurš spētu viņu sadusmot.
Glābiņš — darbs
vakaros
— Esmu laimīga, ka man darbs ir vakaros, tā vieglāk paciest vientulību. Vasarā pavisam labi — varēšu strādāt piemājas dārziņā līdz melnai tumsai. Jauki, ka netālu dzīvo dēls, kurš mani jau padarījis par vecmāmiņu, — stāsta Gunta, kurai nedaudz pāri 50.
Kādreiz viņa bija domājusi ievietot sludinājumu iepazīšanās portālā, bet mājās nav interneta, tāpēc šai idejai atmetusi ar roku.
Gunta stāsta, ka viņai esot īpaša uzmundrinājuma recepte grūtajiem brīžiem: — Lai gan manos gados saldumus lietot kaitīgi, kad man ir ļoti skumji, nopērku konfektes, ieraušos gultā un skatos televīziju. Ja nu kādreiz viņa sadūšotos iepazīšanās portālā ievietot sludinājumu, tas varētu būt šāds: “Sieviete vēlas iepazīties ar vienkāršu 50 — 60 gadu vecu vīrieti, vēlams ar auto”. — Man taču pie mammas jābrauc ciemos, ar mašīnu būtu ērtāk, — atsmej Gunta.
Ar kartona kopiju
Mīļotā cilvēka zaudējumu ne visi spēj uzņemt ar tādu sapratni un mieru kā Gunta. Kāda Lielbritānijas iedzīvotāja Marija Čallisa izgatavojusi mirušā vīrieša kartona figūru dabiskā lielumā. Viņa uzskata, ka tas palīdzēs bērniem samierināties ar tēva nāvi un ilgāk saglabāt viņu atmiņā. Kartona figūra veidota, izmantojot fotogrāfiju, kurā Pols Čalliss iemūžināts vienā no saviem laimīgākajiem dzīves brīžiem — ar šampanieša pudeli rokā un platu smaidu sejā. Tā kā dzīves laikā Pols bijis ļoti jautrs un dzīvespriecīgs cilvēks, bērni turpina tēva iesāktās tradīcijas un dažādu svētku laikā ietērpj viņa kartona tēlu atbilstošās drēbēs, piemēram, pārģērbjot par Santa Klausu Ziemassvētkos vai Drakulu Visu svēto dienā.
