Aptuveni pirms gada skrīverieši Dzidra un Voldemārs Sotnieki piedalījās Skrīveru novada attīstības plāna apspriedē kultūras centrā. Tajā no trim tūkstošiem skrīveriešu piedalījās vien seši. Pēc šajā pasākumā pieredzētā radās ideja veidot domubiedru grupu, kura liktu novadniekiem beidzot pamosties, kļūt aktīviem. Šīgada jūnijā kopā ar līdzīgi domājošajiem Sotnieka kungs reģistrēja biedrību “Varam un darām”.
Pirms biedrība pieteica sevi iedzīvotāju apspriedē par atkritumu apsaimniekotāja izvēli novadam, par to biju dzirdējis vien nostāstus. Kaut kādi Skrīveru uzņēmēji apvienojušies, ceļ kašķi novadā, atļaujas skaļi runāt par lietām, kuras līdz šim apsprieda vien šaurā lokā, pa kaktiem. Novada domē viņus neņēma par pilnu, daļa iedzīvotāju to uzskatīja par priekšvēlēšanu kampaņu. Tad “Varam un darām” izdeva pirmo drukāto informatīvo izdevumu. Dzidra Sotniece tagad atzīst: tas bija naivs, bet pierādīja, ka iedzīvotājiem interesē citāds viedoklis. Šajās dienās skrīverieši lasīs jau ceturto, kā viņi sauc, avīzi. Tirāža esot par mazu, visiem gribētājiem nepietiek, bet avīzi saņēmušos aicina izlasīt un iedot arī citiem. Savas aktivitātes biedrība atspoguļo arī ‘‘Twitter’’ un ‘‘Facebook’’ kontos.
Sabiedrība jāsapurina
Uz sarunu aicināju kādu no biedrības, un vairāki no kodolu veidojošajiem septiņiem skrīveriešiem darbdienas rītā rada laiku, lai ierastos uz tikšanos. Savās pārdomās par biedrības darbību, uzdevumiem un iecerēm dalījās Janīna Brila, Dzidra un Voldemārs Sotnieki, Udo Pērsis un Jānis Brokāns. “Varam un darām” sastāvā ir arī Inguna Kronberga un Aivars Dronka.
Uzņēmējs Voldemārs Sotnieks, kuram Skrīveros pieder augļudārzs, mājas saldējuma ražotne un kafejnīca, ir biedrības valdes priekšsēdētājs. Atceroties laiku pirms gada, viņš teic, ka šokējusi tā sauktā sabiedriskā apspriešana, kuras nozīmīgums vēlāk atspoguļots novada domes darbības 2011. gada pārskatā. Vai sanāksmi, kuru apmeklē vien pieci iedzīvotāji un kas ir tik nozīmīga novada nākotnei, var saukt par notikušu? Formāli jā. Tāpēc, lai turpmāk novadā notiekošajos procesos iesaistītos pēc iespējas lielāks skaits skrīveriešu un šādus pasākumus novada dome atkal nerīkotu tikai ķeksīša dēļ, sabiedrība ir jāsapurina.
Virzieni nesakrita
Otrs iemesls biedrības dibināšanai bija Skrīveros jau esošās biedrības “Lablaiki” sanāksme, kurā sprieda par kultūras pasākumiem novadā. Biedrība vēlējās savā komandā redzēt uzņēmējus, gados jaunākus cilvēkus, kuri palīdzētu realizēt idejas un risināt sasāpējušus jautājumus. Diemžēl lablaiciešiem ārpuskultūras jomas jautājumu risināšana likās pārāk asa.
“Neko neiespējamu nepiedāvājām,’’ saka Voldemārs Sotnieks. “Kur, kāpēc — tādus jautājumus uzdevām. Kur bija, kur palika nauda, kāpēc tu tā izdarīji? Tie ir neērti jautājumi. Tāpēc mēs, kas nebaidījāmies atklāti paust savu viedokli, pievērsāmies dziļākai Skrīveru dzīves analīzei un uzlabošanai. Radās doma nodibināt pašiem savu biedrību. Tā kā man pieder telpas Skrīveru centrā, tās izmantojam sapulcēm. Sapratām, ka mūsu viedoklī ieklausīsies vairāk, ja būsim organizēti, nevis katrs par sevi, un reģistrējām biedrību “Varam un darām”. Tajā var iesaistīties arī citi iedzīvotāji, kuri Skrīverus vēlas redzēt citādus. Lai cik patētiski tas skanētu, mūsu mērķis ir saglabāt latvietību un kļūt par patiesiem novada saimniekiem.”
“Biedrībā ir cilvēki ar atšķirīgiem ideoloģiskajiem uzskatiem, pretēju viedokli, un daudzi no malas brīnās, kā mēs spējam rast kopīgu valodu, bet man interesē katra viedoklis,” turpina Sotnieka kungs. “Te ir gan esošie, gan bijušie deputāti, uzņēmēji, Eiroparlamenta deputāta Alfrēda Rubika padomnieks, bijusī Skrīveru izpildkomitejas priekšsēdētāja, kura, kā saka, zina “drēbi no iekšpuses, gan partijas ZZS pārstāvis, bijušais Saeimas deputāts”.
Avīzes, kuras tirāža ir 1000 eksemplāru, izdošanu koordinē Dzidra Sotniece, un tajā cenšamies atspoguļot tos Skrīveru notikumus, kas mums šķiet svarīgi, kā arī publicējam savas pārdomas, ieteikumus un paveikto darbu atskaiti. Priecājamies par iedzīvotāju vēstulēm un rakstiem. Iedzīvotāju gatavība iesaistīties ar savām aktivitātēm mums ir pati svarīgākā. Neliela iedzīvotāju saujiņa nespēs pārveidot dzīvi Skrīveros, tam nepieciešama visu līdzdalība.’’
Jāmācās no savām kļūdām
— Ja esat tik atšķirīgi uzskatos, kurš apkopo domas, rod kopsaucēju?
Udo Pērsis: “Voldemāram pamatā tiek šis smagais darbs, kas viņam lieliski padodas. Tāpēc viņu ievēlējām par valdes priekšsēdētāju. Viņš ir vispacietīgākais.”
Voldemārs Sotnieks: “Katru no sasāpējušajiem jautājumiem “liekam galdā”. Kamēr pagastā par kaut ko runā, tēlaini sakot, “zem galda”, viss ir kārtībā. Bet mēs meklējam dialogu — ar sabiedrību un novada domi. Ja atbildes nav uzreiz, esam gatavi to palīdzēt meklēt kopīgi. Nevajag klusēt vai izlikties, ka problēmu nav.”
Jānis Brokāns: “Skumji, ka novada vadība nevēlas atsaukties mūsu piedāvātajam dialogam vienkārši, ar vēsu prātu, bez personiska aizvainojuma. Ja reiz ir pieļauta kāda kļūda, kāpēc nevaram sanākt kopā, atzīt to un darīt visu, lai turpmāk to nepieļautu? Piemēram, ja reiz objektam bijis tāds būvuzraugs kā Celmiņš, kuram Skrīveri neinteresē, nākamreiz mēs viņu neņemam!”
Udo Pērsis: “Savu darbību attīstām divos virzienos. Viens ir kodols ar septiņiem cilvēkiem, kuri meklē kontaktus, raksta vēstules, diskutē. Otrs — sarunas ar iedzīvotājiem, kuri uz šejieni (Sotnieka kunga kafejnīcu — aut.) nāk arvien biežāk un stāsta par tām problēmās, kuras novada vadība negrib atrisināt.”
Paraugs citiem
Janīna Brila: “Biežākie jautājumi — ūdens piegāde Dīvajas, Kalna ielā. Dīvajas ielā uz privātas zemes darbojas vecā sūkņu stacija, kuru, iespējams, slēgs. Domes atbilde — tie ir nelegālie ūdensvadi, neko nevaram palīdzēt. Bet šie ūdens piegādes tīkli ir padomju laika mantojums, un cilvēki nav vainīgi šajā situācijā. Skrīverieši ar šiem jautājumiem nāk pie mums cerībā, ka palīdzēsim, jo viņos it kā iepotētas bailes no domes vadības. Bet vienreiz jāsaprot, ka šie lūdzēji patiesībā ir darba devēji tiem, kuri strādā domē.”
— Kādēļ jūs iesaistījāties biedrībā “Varam un darām”?
Janīna Brila: “Biedrībā esmu pretējā pusē tiem, kuri padomu dod tādam cilvēkam kā Rubiks, bet, neraugoties uz to, mēs varam normāli komunicēt un rast kompromisu. Mani biedrībā uzaicināja Dzidra Sotniece. Atnācu uz pirmo sanāksmi, kurā bija daudz interesentu. Pēc tikšanās sapratu, ka biedrība neiestājas pret kaut ko, bet gan par. Par attīstību, par mazu, perfekti strādājošu pašvaldības modeli, kas noderētu par paraugu citiem novadiem. Otrs iemesls, kādēļ esmu šajā biedrībā, — censties padarīt domes darbu lietderīgu.
Sākām kopīgi analizēt, kāpēc daudzas nozares neattīstās. Lūdzām informāciju novada domei. Atbildes nebija. Kad lūdzām publicēt mazu rakstu vietējā avīzē “Skrīveru Vārds”, saņēmām atteikumu. Kāpēc šāda attieksme? Ja mūsos ieklausītos, saprastu, ka neesam pret. Tāpēc radās ideja izveidot savu drukāto izdevumu.”
Ja dod naudu, jāņem
“Cilvēku novadā paliek arvien mazāk, tāpēc visiem kopā būtu jādomā, kā izdzīvot un dzīvot labāk. Tomēr, lai pie kā dome ķertos, vienmēr kaut kas neveicas,” turpina Janīnas kundze. “Vajadzētu skaidri parādīt, kā izlietos budžeta naudu, jo, analizējot Skrīveru novada pašvaldības 2011. gada publisko pārskatu, secinājām, ka kredītos, kuri jāsamaksā līdz 2035. gadam, paņemts vairāk kā miljons latu. 2012. gada 1. janvārī novada parāds ir 1,8 miljoni latu. Ja atskaita visas administrācijas izmaksas, novada attīstībai paliek 200 tūkstošu. Ko par šo naudu var izdarīt? Neko daudz. Tāpēc pēc iespējas vairāk jāraksta projekti Eiropas naudas piesaistei. Vai tie jāraksta haotiski, nedomājot par kopējo novada attīstību? Te jūtams patērētāju sabiedrības sindroms — bija iespēja dabūt naudu šim pašam nelaimīgajam dienas centram, paņēma. Kam šis centrs patiesībā vajadzīgs? Pirmkārt, tas ir tālu — četrus kilometrus no Skrīveriem. Divus gadus tas darbosies par Eiropas naudu, trīs — par pašvaldības. Cilvēki uz turieni jāaizved, jāatved, centrs jāpiepilda ar saturu — nodarbībām. Nav mums tik daudz invalīdu, kuriem primāri šis centrs paredzēts. Ja deputāti uzskatīja, ka šāds centrs nepieciešams, to vajadzēja veidot Skrīveru vēsturiskajā centrā — pie dzelzceļa stacijas.”
Jānis Brokāns: “Pirms dažiem gadiem bija ideja “Ziedugravas” pārdot vāciešiem. Beidzoties Eiropas projekta darbības laikam, šo ēku kompleksu varēs privatizēt un, iespējams, ieceri realizēt. Kāpēc līdz tam par svešu naudu nesakārtot vēl vienu tajā ietilpstošu ēku?”
Tuvu bankrotam
Janīna Brila: “Šobrīd pats aktuālākais jautājums domei — kāpēc Skrīveru centrā nolemts taisīt miskasti? Doma nav slikta, atkritumu šķirošana ir nepieciešama, bet citu novadu centros šādi laukumi ir ārpus blīvi apdzīvotas vietas. Lielvārdē, Ogrē — rūpnieciskajā rajonā, Madlienā — kaut kur sētmalē. Skrīveros to varētu ierīkot kādreizējās Skrīveru izmēģinājumu saimniecības teritorijā. Arī attīstības stratēģija līdz 2018. gadam nav nopietna. Nākotnes redzējumam vispirms jābūt pašvaldībai, nevis jāprasa cilvēkiem, ko viņi vēlētos, ko domā. Jābūt analīzei, apzinātiem resursiem, uz kuriem balstīties. Tagad stratēģijā sarakstīts viss kaut kas, bez struktūras.
Nozares, kurās vajadzētu nopietni strādāt, ir vairākas. Tūrisms Skrīveros varētu būt tikpat sekmīgs, kā, piemēram, Koknesē. Bet šajā nozarē nav pārmantojamības. Cilvēki mainās, katrs atnāk ar jaunu ideju, un viss iepriekš iesāktais aiziet nebūtībā. Pēc “Balttour” izstādes februārī, kurā citi novadi, bet ne Skrīveri, bija ar atraktīviem stendiem, sākām interesēties, kāpēc te tūrisma veicināšanai nekas netiek darīts? Mūsu vēstuļu vai cita iemesla dēļ šajā nozarē atbildīgo tomēr nomainīja.
Cita sāpīga tēma — kāpēc dome netiek galā ar uzņēmumu “Skrīveru saimnieks”? Uzņēmums ir tuvu bankrotam. Pieslēgumu jaunajam ūdensvadam un kanalizācijai diez vai būs vairāk, esošo abonentu daļa ir parādnieki ar 20 tūkstošiem latu. Vai aiz šī grandiozā ūdenssaimniecības rekonstrukcijas projekta slēpjas kāda intereses, kādēļ to par katru cenu centās realizēt?”
Tautas modrā acs
— Kāpēc neķerties pie vienas problēmas un izdarīt līdz galam? Jūs iesākat risināt vairākas, un rezultāts rodas lēni.
Jānis Brokāns: “Pie rezultāta varam nonākt ar komunikāciju. Spēkā esošie likumi paredz, ka, piemēram, uz vēstuli iestādei jāatbild 30 darba dienu laikā. Kamēr gaidām atbildi, nākamo soli nevar spert. Tajā laikā rodas nākamais risināmais jautājums. Dienas centra gadījumā gaidām atbildi no Finanšu ministrijas, kura kūrē Eiropas naudu, jo biedrības viedoklis par naudas izlietojumu šajā objektā nesakrīt ar novada domes viedokli.
— Daļa iedzīvotāju, kuri seko līdzi jūsu darbībai, uzskata, ka biedrība izveidota ar mērķi kandidēt nākamā gada pašvaldību vēlēšanās. Ko jūs viņiem atbildētu?
Voldemārs Sotnieks: “Tas noteikti nav priekšvēlēšanu projekts. Kāds no mums kādā no sarakstiem būs, un tas ir normāli.
Udo Pērsis: “Man tas bija pārsteigums, kad saņēmu uzaicinājumu pievienoties šai biedrībai. Vairākkārt esmu veidojis priekšvēlēšanu sarakstus un zinu, ka cilvēki, kuri kļūst par deputātiem un vienlaikus ir pašvaldību iestāžu vadītāji, baidās iesaistīties šādās, kā mūsu biedrība, aktivitātēs. Ja viņi sāks iebilst, riskē ar finansējumu iestādes darbībai. Tāpēc arī biedrība ir izveidota, lai tajā būtu cilvēki, kuri savu uzskatu un rīcības dēļ neciestu. Par mums interesējušies Ķekavas novada pārstāvji, kuri uzskata, ka līdzīgām biedrībām vajadzētu būt katrā novadā. Tās var saukt par tautas modro aci, tautas kontroli. Darbojamies ne tikai vietējā mērogā. Pagājušajā nedēļā bijām Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā, lai sniegtu priekšlikumus pašvaldību reformām. Var nosaukt piemēru šo reformu būtībai. Lai nepieļautu to, kāda reiz bija situācija valstī ar bēdīgi slaveno G24 kredītu, kuru klaji izzaga. Tagad tik klaji un bezkaunīgi zagt nevar, bet naudu līdzīgi iegūst, piedaloties pēc kārtas visos Eiropas Savienības projektos. Man nav pierādījumu, bet domāju, ka ap 10% šo projektu naudas nonāk pašvaldību darboņu interešu jomās. Ministrijai piedāvājām turpmāk novados organizēt vietējos referendumus ar mērķi atsaukt deputātus.”
Trīs ir par daudz
Janīna Brila: “Kā šobrīd veido iepirkumu komisijas? Vieni un tie paši cilvēki, tikai samainās vietām. Vienam konkursam, piemēram, Jānis bija komisijas priekšsēdētājs, Juris — vietnieks, nākamajam konkursam viņi apmainās vietām un lēmumus pieņem tādus pašus — kādam konkrēti izdevīgus.”
Udo Pērsis: “Ja projekta realizētājs kļūdās un rezultāts nav tāds, kādam vajadzēja būt, kļūdas labo uz mūsu, novada iedzīvotāju, rēķina. Neviens no savas kabatas nemaksā, neviens par kļūdām nav sodīts. Skrīveros šādas kļūdas ir dienas aprūpes centrs, Skrīveru novada pašvaldības kapacitātes stiprināšanas projekts. Kļūdu kopējā summa jau vairāk kā 33 tūkstoši latu. Dienas aprūpes centra kļūdu labojums pagaidām ir 21 tūkstotis, un summa turpina pieaugt, Sabiedrības integrācijas fondam ir jāatmaksā 12 tūkstošu latu. Bet šie cilvēki turpina parazitēt uz nodokļu maksātāju rēķina. Papildus tam izveido amatus, kuros tāpat strādā parazitējoši cilvēki. Piemēram, kāpēc Skrīveros nepieciešams domes priekšsēdētājs, viņa vietnieks un vēl izpilddirektors? Pietiek ar vienu domes priekšsēdētāju, jo visās pašvaldības iestādēs ir savi vadītāji. Viens no biedrības mērķiem ir izveidot racionāli strādājošu novada pārvaldi. Un nevajag aizbildināties, ka likums neļauj kaut ko darīt. Kas nesen notika Dundagas novadā? Tur nomainīts jau trešais domes priekšsēdētājs. Pirmais bijis par autoritāru, otrs — pārāk piekāpīgs. Mēs neejam uz tik radikālu rīcību.”
Tas ir mūsu
maratons
Dzidra Sotniece: “Skrīveru novadā ir 13 deputātu, kuri var prasīt, ietekmēt, bet viņi neko negrib darīt. Mūsu biedrībā mani joprojām pārsteidz tas, kā mēs, tik dažādu uzskatu cilvēki, spējam konstruktīvi analizēt situācijas. Ja arī novada domes priekšsēdētāja Gunta Lisenko mums pievienotos, es būtu par to. Šī ir sabiedriska organizācija, te kā partijās cilvēkus neizvēlas pēc sejas un līdzības. Tieši tāpēc, ka neesam vienādi domājoši, izdodas rast kopsaucēju.
Esam nolēmuši turpmāk iet pie katra deputāta viņa pieņemšanas laikā un analizēt viņa darbu. Kāpēc katrā konkrētajā jautājumā viņš nobalsojis par vai pret?”
Udo Pērsis: “Neatkarīgi no tā, būs kāds no mums vēlēšanu sarakstā deputātos vai nē, organizācija turpinās darboties. Citādi tam vispār nav jēgas.”
Voldemārs Sotnieks: “Jautājumam par vēlēšanām pievērsāmies tikai divās pēdējās tikšanās reizēs, kad sākām runāt par iespējamajiem novada domes priekšsēdētāja kandidātiem. Vai kādu saskatījām? Pagaidām nevienu. Tiem, kuri varētu būt, ir savs bizness un šāds amats nav vajadzīgs. Gados jaunākos tas neinteresē. Bet Skrīveri pamazām paliek arvien tukšāki. Kāpēc nepārcelties uz Aizkraukli, ja tur par ūdeni jāmaksā mazāk un citi pakalpojumi lētāki? Kāpēc dzīvot novadā, kuram jau ir tik lieli parādi? Kāda ir novada nākotne, ejot līdzšinējā virzienā? Tāpēc gribam iedot cilvēkiem jau gatavu izanalizētu materiālu, lai viņi orientētos tajā, kas notiek. Lai katram būtu viedoklis. Tāpēc mūsu darbs ir maratons, ne sprints, lai šī informācija nonāktu līdz katram skrīverietim. Pašlaik, palasot “Skrīveru Vārdu”, var šķist, ka dzīvojam paradīzē. Bet tā taču ne tuvu
nav.”
