“Talants iemācīt,” tā par autoapmācības instruktoru Jāni Krievu teica kāda viņa audzēkne.
“Talants iemācīt,” tā par autoapmācības instruktoru Jāni Krievu teica kāda viņa audzēkne. “Sirsnīgs, iedrošina, pats galvenais — nekad nekliedz.” Mūsdienās sieviete pie automašīnas stūres vairs nav reta parādība. Dzīve pierāda, ka vīriešu skepticisms: “Protams, sieviete pie stūres!” vairs nebūt nav pamatots. Par to saruna ar zemnieku saimniecības “Silmači” un Aizkraukles 2. vidusskolas autoapmācības instruktoru Jāni Krievu.
— Kuram ir vieglāk iemācīt braukt — tādam, kurš nekad nav vadījis automašīnu, vai tomēr cilvēkam ar pieredzi?
— Dažkārt vieglāk ir iemācīt tam, kurš agrāk nav braucis, nevis tam, kurš kaut kā to prot. Vairākas reizes aizrādot, dažkārt nācies dzirdēt, sevišķi no meitenēm: “Jūs pats nezināt, ko šodien gribat! Vakar šajā krustojumā nevajadzēja apstāties!”. Bet, mīļumiņ, vakar šajā krustojumā nebija neviena transporta līdzekļa! Tagad, redziet, no labās puses brauc traktors, tas jāpalaiž garām…
Gadās arī tā: cilvēks saka — vai tad nav vienalga, ko darīt vispirms — atlaist rokas bremzi vai ieslēgt pagrieziena rādītāju? Nav vis vienalga! Ja automobilis stāv slīpumā, tas var sākt ripot. It kā sīkumi, kurus ikdienā neievēro.
Vajag ne tikai rokas un kājas
— Vai prasmi vadīt auto var iemācīt katram?
— Savu viedokli esmu teicis arī semināros — vajadzētu pastiprināt ārstu komisijas prasības. Kā jebkurā profesijā, nevarētu būt tā, ka visi, kuriem ir rokas un kājas, derīgi autotransporta vadītāja apliecības iegūšanai. Vajadzētu izstrādāt īpašus testus, nosakot atjautības, koordinācijas, reaģēšanas spējas nestandarta situācijās. Praktiski pārbaude notiek tā: iesauc kabinetā un jautā: “Ar miltu maisu neesi pa galvu dabūjis? No kūtsaugšas neesi kritis? Derīgs! Nākamais!”.
Piemēram, kosmonautus taču stingri pārbauda, arī autovadītājus vajadzētu. Tumšā telpā uz rotējoša krēsla apgriež trīs reizes apkārt, tad liek iet noteiktā virzienā un nospiest pogu — var izdomāt daudz ko, lai cilvēku pārbaudītu. Bet mums jāmāca tādi kursanti, kuri nobrauc septiņas, astoņas stundas, bet nevar novaldīt mašīnu. Brauc no vienas grāvmalas uz otru.
— Vai neprasmīgie kursanti izraisījuši arī avārijas?
— Manā praksē ir bijuši sīki satiksmes nelaimes gadījumi, bet nekad neesam bijuši vainīgi. Arī nesen krustojumā pēkšņi pretī izbrauca mašīna, taču par laimi tikai ieskrambāja mūsu mācību auto. Instruktoram ir papildus pedāļi, jābūt ļoti uzmanīgam. Citiem braucējiem jāņem vērā “M” burts uz mašīnas jumta, diemžēl to ignorē.
Viņas nav sliktākas braucējas
— Uz ceļa ieraugot neprasmīgu braucēju, vīrieši parasti komentē: noteikti sieviete pie stūres. Vai uzskatāt, ka sievietes ir sliktākas braucējas?
— Mūsdienās ļoti daudz sieviešu vada automašīnu. Mainās uzskats, ka pie stūres var sēdēt tikai vīrietis, bet sievietes vieta ir pie putraskatla. Ir sievietes, kuras viegli iemācīt vadīt auto. Jo cilvēks gados vecāks, jo grūtāk šo prasmi apgūt.
Nebūtu taisnīgi apgalvot, ka sievietes ir sliktākas braucējas. Būtu ideāli, ja, sēžoties pie stūres, cilvēks varētu izslēgt problēmu slēdžus. Sievietei reizē jādomā, vai paspēs bērnu izņemt no bērnudārza, vai nopirka visus produktus, vai vakarā vīrs pārnāks skaidrā? Tas viss arī summējas. Ne velti aizliegts vadīt auto narkotiku, alkohola ietekmē un tādā situācijā, kas apdraud kustības drošību. Ir gadījumi, kad cilvēks vienkārši aizdomājas un izraisa avāriju.
— Jūs ietekmē tas, vai jāmāca braukt sievietei vai vīrietim?
— Ir atšķirība. Ko var atļauties pateikt vīrietim, to nevar sievietei. Pret viņām esmu maigāks un pieļāvīgāks. Ja atļaušos skaļāk aizrādīt vīrietim, maz ticams, ka viņš sāks raudāt un izkāps no mašīnas, bet jaunkundze… Var būt visādi. Pirms gadiem 20 kāda meitene, tagad viņa jau ir cienījama ārste, kāpa ārā no kravas mašīnas un atteicās braukt. Tie bija laiki, kad atsevišķi kategorijas nedalīja, vajadzēja braukt arī ar kravas mašīnu.
— Vai mašīnas uzbūve sievietēm tomēr nav pārāk sarežģīta lieta?
— Agrāk autoskolā tehniskajos jautājumos bija ļoti augstas prasības, meitenēm to bija sevišķi grūti iemācīties — jāzina karburatora, sadalītāja uzbūve, gluži kā vidēja ranga mehāniķim. Šobrīd tādu prasību vairs nav, jo automašīnas remontē servisos. Eiropā brīnās par postkomunisma valstīm, ka tajās autovadītāji ir arī mehāniķi. Kāds paziņa aizstūrē ar autobusu uz Vāciju, tas sabojājas. Autobusa vadītājs ģērbj darbatērpu un pats remontē. Visi brīnās, kā var būt vadītājs un reizē arī automehāniķis.
Šobrīd prasības ir vienkāršākas, piemēram, jāparāda, kā nomainīt riteni, izmērīt spiedienu riepās, pārbaudīt eļļas līmeni, noteikt dzesēšanas šķidruma daudzumu. Vajadzīgas iemaņas. Ja nezini, saņem soda punktus.
— Kuru eksāmena daļu — teorētisko vai praktisko — vieglāk nokārtot?
— Pēdējos gados vairāk nenokārto braukšanu. Teorijā kursantu zināšanas ir arvien labākas. Teoriju var iemācīties, trenējoties nodarbībās. Privātfirmās var pieprasīt, ka skolas eksāmenā drīkst kļūdīties tikai divos jautājumos no 100. Ja nespēj to izpildīt, pie valsts eksāmena nemaz netiec. Cilvēkiem tas var mazināt mācīšanās gribu, bet katrai firmai svarīgs tās prestižs. Valsts eksāmenā 30 jautājumos drīkst būt trīs kļūdas.
Eksāmens nav viegls
— Vai ir kādi jaunumi autovadītāja apliecības iegūšanas kārtībā?
— Tikt pie autovadītāja apliecības ir sarežģīti, jo paaugstinātas prasības iesācējiem. Praktiskās braukšanas eksāmens sastāv no vairākiem maršrutiem. Aizkraukles rajona iedzīvotājiem tas jākārto Jēkabpilī. Visa pilsēta sadalīta vairākos maršrutos, katra garums — apmēram astoņi kilometri. Maršruti ir zināmi, un trenēties var sākt jau iepriekš, bet ierobežo finansiālās iespējas, jo par degvielu jāmaksā kursantam.
Pēc sekmīgas teorijas daļas nokārtošanas vēl jāatbild uz jautājumiem par automašīnas uzbūvi. Agrāk tā nebija. Jaunums ir arī tas, ka instruktors, kurš kursantam mācījis braukt, sēž viņam blakus. Tas tāpēc, lai jauniesācējs justos drošāk.
Bez maksas jādod piens
— Vai neviens kursants jūs nav izvedis no pacietības?
— Melotu, ja teiktu, ka nav. Esmu diezgan nervozs cilvēks, bet jāatrod motivācija saņemties, savaldīties. Man dzīve nebūt nav bijusi rāma un gluda, un tas ietekmējis arī nervu sistēmas stabilitāti. Par savu kolēģi Albertu Tesiņu, kurš jau no 1973. gada strādā Aizkraukles 2. vidusskolā, gan varu teikt — apbrīnojami mierīgs. Autoapmācības instruktoru seminārā kāds pasniedzējs teica, ka instruktoriem bez maksas jādod piens un vismaz desmit gadu iepriekš jālaiž pensijā. Stress, nervozitāte, arī jaunie cilvēki ir ļoti nervozi un pārāk uztraukušies nāk uz braukšanu. Agrāk cilvēki bija nosvērtāki. Apdzenot aizver acis
— Mēdz būt arī histēriski kursanti?
— Tik traki, ka pēc brauciena kundzei jāsaka: šodien jau bija daudz labāk — apdzenot mašīnu, vismaz acis nevērāt ciet, man nav bijis. Pirmsavārijas situācijās palaiž stūri vaļā, ar rokām saķer galvu un aizsedz acis — tā gan. Tāpēc jau mums vienmēr jābūt kā uz adatām, jāpaspēj pieķerties pie stūres.
Parasti cilvēki pārāk uztraucas eksāmenā. Iesēžas mašīnā, pat neiedarbina dzinēju un mēģina braukt. Vai arī — dzinēju iedarbina, neieslēdz pārnesumu, spiež gāzes pedāli. Mugura mikla, sirds sakāpj kaklā, tikai tad attopas.
Ir cilvēki, kas ilgstoši jauc virzienus — labo ar kreiso, tam var būt traģiskas sekas.
Stūrē tā, ka prieks skatīties
— Iesācēji mēdz rādīt arī labāku braukšanas prasmi par jums?
— Noteikti. Daži jaunieši brauc tā, ka cepuri nost, prieks skatīties — ātrums, drošums, veiklība. Bet nav garantijas, ka viņi var nokārtot eksāmenu. Reālā dzīve pierāda, ka teorija atšķiras no prakses. Ja visi brauktu ideāli, avāriju nebūtu.
— Vai ir vajadzīga autovadītāja apliecība, ja nav savas automašīnas?
— Daļēji taisnība jau ir, ka prasme braukt aizmirstas, ja to nelieto ikdienā, bet būs vismaz juridisks dokuments. Tā ir vieglprātība — apgalvot, ka autovadītāja apliecību nevajadzēs. Varbūt pēc četriem, pieciem gadiem vajadzēs. Jaunietis, kurš vidusskolas gados ir apgalvojis: “Nu nevajag man tās jūsu tiesības!”, pēc pāris gadiem mācās, galvu nodūris. Kāda meitene apvainojās. Viņa teica, ka apliecību nevajagot, jo mašīnu vadot brālis, draugs. Teicu: bet, ja kādreiz nebūs… Nepaspēju izteikt — mājās. Viņa dusmīga, ka esmu netaktisks.
Pat lāci iemāca dejot
— Gadās taču — cilvēks pats apzinās, ka nevarēs iemācīties braukt?
— Pārsvarā mācības pārtrauc materiālu grūtību dēļ, bet ir arī bezatbildīgie, kuri iesāk mācīties vienā grupā, pamet, tad turpina nākamajā. Tā ir nenopietna attieksme.
Apsēžoties pie stūres, daudzi ir teikuši, ka nevarēs iemācīties braukt, bet mēs pārliecinām, ka tā nevajag sevi noskaņot. Ar pacietību visu var panākt. Lāci var iemācīt dejot, arī cilvēku braukt, tikai jautājums — kādā līmenī. Praksē varbūt labs braucējs nebūs, gadīsies sadursmes.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Jānis Krievs.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1943. gada 18. decembris, Valkas rajona Kārķu pagasts.
ĢIMENE: sieva Staņislava, bērni no pirmās laulības: dēls Ivars (26 gadi), meita Dace (18 gadu).
IZGLĪTĪBA: augstākā, Sporta pedagoģijas akadēmija, sporta skolotājs.
NODARBOŠANĀS: autoapmācības instruktors Aizkraukles 2. vidusskolā un zemnieku saimniecībā “Silmači”.
VAĻASPRIEKS: aktīvs sporta līdzjutējs.
HOROSKOPA ZĪME: Strēlnieks.
