Aizvadītā nedēļa bija pēdējā pirms mācību gada sākuma, tā pagāja, intensīvi gatavojoties jaunajam darba cēlie-nam. Tas man bija plānošanas laiks gan kā skolotājam, gan pulciņu vadītājam.
Katrs skolotājs ir atbildīgs arī par savām telpām, tāpēc pagājušajā nedēļā bija pēdējais brīdis tās sakārtot, lai tajās var strādāt, apgūt jauno vielu.
Vajadzēja pilnveidot datorsistēmas, šim darbam veltīju divas dienas. Skola nesen saņēma sengaidītos jaunos datorus skolēniem, bet skolotājiem ir vecie datori. Tie nav tik jaudīgi un vairs nespēj apstrādāt apjomīgo informācijas daudzumu, tāpēc nācās pastrādāt — mainīju operatīvo atmiņu. Kad sāksies mācības, visam jābūt gatavam. Ir jau arī “papīru” darbi, patīkami tie nav, taču šobrīd to apjoms pēc Ministru kabineta (MK) noteikumiem ir samazināts. Piemēram, agrāk bija nepieciešami ļoti precīzi tematiskie plāni, bet tagad noteikumi vairs nav tik stingri. Uzskatu, ka plānam jābūt vienmēr, tajā pašā laikā saprotot, ka var būt kaut kādas izmaiņas, jo mēs taču strādājam ar cilvēkiem.
Esmu pulciņu “Jaunais amatnieks” un “Jaunais fotogrāfs” vadītājs. Žēl, ka bērni nereti klīst bezdarbībā, tāpēc labprāt izmantoju iespēju iemācīt ko noderīgu — ir telpas, materiāli, zināšanas. Lai labāk nāk padarbojas ar koku, citu materiālu vai elektronikas lauciņā ar lodāmuru un lietderīgi pavada brīvo laiku, nevis staigā apkārt un neko nedara. Īpaši būtiski apgūt prasmes ir tiem zēniem, kuri aug nepilnā ģimenē, kur nav vīrieša, kas to var ierādīt, pamācīt. Programmas pulciņu nodarbībām tiek veidotas pēc veicamā darba plāna, taču korekcijas ievieš paši bērni, izrādot par kaut ko īpaši lielu interesi vai pilnīgi otrādi — neizrādot nekādu. Vispirms jāuzklausa, ko bērni vēlas, tas jāizanalizē. Ir arī kuriozi, piemēram, vēlas taisīt divmetrīgu kuģi. Bet dažādu apstākļu dēļ — materiāli, laiks — to pulciņā nevar realizēt. Vēl viens būtisks aspekts ir darba drošība. Bērni ir gatavi darīt, bet tas ir darbs ar instrumentiem, tāpēc ļoti jāuzmanās. Pulciņā “Jaunais amatnieks” darbojas zēni no 4. līdz 9. klasei. Ir bērni, kuri vēlas darīt visu — apmeklē dažādus pulciņus, mūzikas, mākslas skolu, bet vecākiem tomēr vajadzētu likt bērniem izvēlēties kaut ko konkrētu, jo visur paspēt nevar.
Pagājušajā nedēļā bija pedagoģiskā sēde, tajā pārrunājām MK jaunumus, pārspriedām darba kārtību, izrunājām aktuālākās problēmas. Daži jautājumi man šķiet diskutējami. Piemēram, par mācību līdzekļu iegādi. Bieži vien mācību līdzekļus nenopērk labi situētie, bet tiem bērniem, kuriem materiālā situācija ir grūtāka, lielākoties vienmēr viss ir nopirkts. Pārrunājām arī pēdējā laikā aizvien aktuālāko jautājumu par to, vai skolā pasākumos drīkst fotografēt bērnus. Lai to darītu, ir jāprasa vecāku atļauja. Piemēram, ja es par sporta sacensībām gribu izveidot reportāžu, teorētiski fotografēt nedrīkstu. Ilgus gadus strādāju skolā, un tas man liekas dīvaini — vienmēr pasākumi ir iemūžināti, un nekādu problēmu nav bijis. Šo jautājumu vajadzētu sakārtot, nebūtu prātīgi nonākt galējībās.
Andreja Upīša Skrīveru vidusskola bijušā Aizkraukles rajona izglītības iestāžu vidū pagaidām ir vienīgā, kurā ievieš skolas formas. Par šo jautājumu — vai formas ir vajadzīgas — domas atšķiras. Protams, vienmēr būs piekritēji un būs pretinieki. Pret jauno pretestība ir vienmēr. Cilvēkiem kaut ko jaunu pieņemt ir ļoti grūti. Pirmā reakcija sākumā lielākoties ir negatīva, bet ar laiku apdomājas, visu apsver un viedokli maina. Nezinu, vai attaisnojoša ir iebilde, ka formas ir dārgas. Apģērbs bērniem taču jāpērk tik un tā. Kad es mācījos, skolas formu sev nopelnīju pats. Nedomāju, ka skolas forma ierobežotu bērna personības attīstību, individualitātes izpausmes. Tiklīdz bērns iziet no skolas, var ģērbt, ko vēlas. Turklāt formas ieviesīs pamazām, šogad tajās skolā ieradās visi pirmklasnieki, nākamajā gadā tās būs jau nākamajiem pirmklasniekiem.
Izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis mēģina ieviest dažādas reformas. Piekrītu tam, ka ir kaut kas jāmaina. Tomēr domāju, ka Ķīlis ir diezgan liels filozofs un salīdzinoši neilgu laiku strādā šajā milzīgajā aparātā. Liela daļa viņa ideju ir labas un atbalstāmas, tomēr tās ir neliels zobratiņš milzīgā mehānismā. Izņemt tos ārā vai nomainīt tāpēc ir ļoti grūti. Nespēju saprast viņa reformu par 40 stundu darba nedēļu. Kā tas būs? Pieņemsim, ka skolotājs no 8 līdz 17 strādā. Pēc tam divas trīs stundas vajag pilnīgu relaksāciju. Un tad sākas otrs darba cēliens — gatavošanās nākamās dienas nodarbībām, kādreiz tas ievelkas pat līdz pusnaktij. Reformas vajag, bet ne viss, kas ir labs ārzemēs, derēs te, Latvijā. Jo daudz kas atšķiras, kaut vai cilvēku domāšana. Laiks rādīs, kā būs.
Skatīties televīziju nav laika, jaunākās ziņas parasti izlasu internetā vai dzirdu radio. Tas ir ērti, turklāt var izvēlēties, ko lasīt, ko ne. Aizvadītajā nedēļā medijos diezgan daudz rakstīja par pilsonības piešķiršanu nepilsoņiem, parakstu vākšanu par referenduma ierosināšanu. Eiropas Parlamenta deputāte Tatjana Ždanoka pauda viedokli, ka partijas “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” savāktie desmit tūkstošu parakstu par pilsonības piešķiršanu nepilsoņiem dod iespēju par šo jautājumu runāt Eiropas līmenī. Mana attieksme pret šo jautājumu ir tāda: ja cilvēks ir piedzimis Latvijā, tad pilsonība viņam jāpiešķir automātiski, bet, ja nodzīvo 30 gadu, tad minimums tomēr ir jāzina: himna un sarunvaloda. Ja cilvēks vēlas, iemācīties var. Kurā mājā dzīvo, tās likumi arī jāpieņem. Ir nācies daudz kontaktēties ar nepilsoņiem, nekad nav bijis konfliktu, labi satiekam. Tie, kas kurina nacionālo naidu, ir neliela cilvēku grupa. Latvieši un cittautieši patiesībā sadzīvo draudzīgi, tikai kādam tas nepatīk.
Nedēļas nogalē bija daudz darāmā, izmantojām labos laika apstākļus un rakām kartupeļus. Sestdien kopā ar kādreizējo Skrīveru saimniecības ansambli muzicēju bērnudārza “Sprīdītis” rīkotajā pasākumā. Vakar devos uz Aizkraukli uz vīru kora “Staburags” mēģinājumu, gatavojamies Valsts prezidenta vizītei Staburaga pagastā. Svētdien biju baznīcā, vairāk nekā desmit gadu dziedu arī baznīcas korī.
