“Jaunībā par to galīgi nedomājam. Satiekas skaists puisis ar daiļu meiteni, un viņiem šķiet — otrs būs viss manā dzīvē, un man ar to pietiks. Sākumā (pirmajos sešos mēnešos, ko dēvē par iemīlēšanās fāzi) tā tiešām var būt, ka partneris aizņēmis visu emocionālo telpu. Pāris pat var pārcelties uz citu pilsētu vai valsti. Taču, lai kur abi dotos, viņiem vienmēr “brauc” līdzi vecmāmiņa, mamma, tētis, brāļi, māsas un citi, pat mirušie radinieki, kas atstājuši nospiedumus viņu dzīvē,” psiholoģe Inese Kapustjanska raksturo spēcīgo saikni, ko, dibinot savu ģimeni, jaunajam pārim nebūs iespējams pārraut līdz ar apņēmīgo “jā!” un slēdzeņu ierīkošanu durvīs. Radu faktors būs un paliks, un tikai izpratne par robežām noteiks, kā tas izpaudīsies.
Bez uzaicinājuma guļamistabā
Tomēr spēcīgāka par bērnības ģimenes fizisko klātbūtni ir netaustāmā. “Katrs mēs nākam ar savu filozofiju. Varbūt neprotam to formulēt un izklausās pārāk smalki, bet tāda ir. Pasaules uzskats, tradīcijas, vērtības, arī aizspriedumi. Domāšanas un reakcijas veids uz notiekošo. Emocionālais tonis. Attieksme pret svētumiem. To visu iegūstam ģimenē un kā koka sēklas nesam tālāk,” psiholoģe raksturo nospiedumus, ko katra dzīvesveidā atstājuši vecvecāki, mammas, tēvi un citi ļoti tuvi cilvēki. Inese piebilst, ka būtu neprāts to ignorēt un liela augstprātība iedomāties, ka pietiks zināšanu, prasmju un mīlestības to savā cilvēciskajā vājumā izmainīt. Citiem vārdiem, uzņemties nest krustu, neapzinoties, cik tas ir liels, un nesamērojot šo krustu ar savu nešanas spēju.
“Partnera ģimene ir un būs tavā dzīvē un pat tādā grūtā, sāpīgā vai apkaunojošā veidā, kādā nespēji iedomāties. Tas ir liels naivums un augstprātība pieņemt, ka mums pietiks vienam ar otru un spēsim norobežoties no tā briesmīgā vīra brāļa, kas zog, un sievas māsas, kas vārtās pa grāvjiem,” teic psiholoģe. Tam būtu jābūt pāra kopējam lēmumam, ko šādā situācijā darīt — skriet un vilkt no tā grāvja ārā vai izlikties, ka tas uz viņiem neattiecas. Tā tomēr būs reakcija un liecība par, lai nu kādām, bet attiecībām, no kurām nav iespējams izvairīties. Jaunās ģimenes ziņā, kā viņi tās kārto. Taču lielā mērā to noteiks izpratne par robežām.
“Ja robežas ir ļoti trauslas jeb, citiem vārdiem, psihē nav “karavīru”, kas spētu aizsargāt, radi pat var bez uzaicinājuma ieiet jūsu guļamistabā. Vīra māsa vienmēr nāk un regulē tavu dzīvi, kritizē pirkumus un lien tavā skapī, bet tu atļauj, jo arī tavas robežas ir bojātas. Un nostrādā slēdzenes princips — viens tirāns, otrs upuris,” attēlo I. Kapustjanska.
Iekšējais radars ķer savējo
Tomēr, pirms ķerties pie robežām un attiecību kārtošanas ar otras pusītes tuvākajiem radiem, interesanti konstatēt, kā viņi ar visu partneri vispār gadījušies tavā dzīvē. “Reiz psihologi veica eksperimentu — sapulcēja savstarpēji nepazīstamus 50 vīriešu un 50 sieviešu un lūdza viņiem klusējot sameklēt sev pāri. Pēc tam šim pārim tādā pašā veidā vajadzēja atrast otru pāri. Kad viņi četratā sāka šķetināt, kā cits citu ieraudzī-
juši, izrādījās, ka viņiem ir ļoti daudz kopēja. Piemēram, piedzīvots, ka tēvs pamet ģimeni vai agrā vecumā nomirusi mamma. Bijušas hroniskas slimības, alkoholisms, kauna traipi, noslēpumi, šķelšanās. Vieno arī pasaules skatījums no upura pozīcijām, ka pasaule uzbrūk, veids, kā domājam un reaģējam uz lietām, un daudz citu faktoru. Citiem vārdiem, varam apprecēt tikai savējo, ko pazīstam zemapziņas līmenī. Mums ir iekšējais radars, ar kuru spējam nolasīt tikai savu informāciju. Uz svešu nereaģējam. Tādēļ arī emocionāli traumēta sieviete izvēlas varmāku, jo pazīst viņu un prot attiecīgi uzvesties,” skaidro psiholoģe.
Viņa piebilst, ka obligāti nav nepieciešama saruna, lai konstatētu savējo. Visvairāk neapzināti reaģējam uz neverbālo — kā otrs pasmaida, pagriež galvu, paskatās, kustina ķermeni. Tāpēc jāuzmanās, kad vēlamies kritizēt vai pat nozākāt savu partneri, jo patiesībā tajā brīdī lamājam sevi. “Fizikā redzam, ka pievelkas pluss ar mīnusu, taču cilvēku attiecībās tikai vienādās zīmes. Protams, iespējams saskrieties ar pretējo, bet parasti tas nav ilgi. Mēs skatāmies uz otru caur vērtībām. Ja man ar kādu tās ļoti atšķirtos, es negribētu cīnīties, otram kaut ko pierādīt vai labot manā izpratnē viņa nepareizos uzskatus. Rezultātā paliek ļoti maz saskarsmes punktu, un draudzība izjūk,” atzīst I. Kapustjanska.
Līdzīga savai
vīramātei
Lai gan, sanākot pārim kopā, notiek divu pasauļu sajaukšanās, vērtību un uzskatu sistēmu mijiedarbība, parasti virsroku jaunajā ģimenē ņem spēcīgākās tradīcijas. Piemēram, ja puisis jau no bērnības pieradis, ka mamma un vecmamma visu izdara viņa vietā, viņš to prasīs arī no savas sievas un, visticamāk, nemaz neizvēlēsies tādu, kas gribētu šo modeli salauzt. Un viņu dēli būs tādi paši — ja māmiņa neparūpēsies, “tīsies avīzēs un mirs pie pilna ledusskapja”.
“Pat, ja tev tā nešķiet, savā ziņā tu noteikti esi līdzīga savai vīramātei. Savukārt, ja tu sevi redzi baltu un pūkainu, bet puisis tevi izvēlējies, kaut māte viņam īsta vellata, viņš centīsies tevi darināt, līdz iegūsi mātes iezīmes un varēs turpināt sev tik ierasto cīņu,” sievas brīdina psiholoģe, aicinot pievērst uzmanību vēl kādam svarīgam aspektam. “Ja vīrs slikti runā par savu māti, lamā, apsaukā, rupji atbild vai kaunas, tas ir skaļš signāls, ka biezā slānī ir ļoti daudz neizreaģētu emociju un sāpju, kas tiks ienestas tavā istabā. Tāpat, ja viņam joprojām ir lielas dusmas uz savu tēvu, tas ietekmēs dēlu audzināšanu,” uzmanīgāk pavērot savu izredzēto un attiecības viņa bērnības ģimenē mudina Inese. Tas pasargātu no liekām problēmām un sāpēm. Tomēr, kad uz acīm “rozā brilles”, šis uzdevums nav no vieglākajiem. ◆
