Kāds ticīgais cilvēks ieradās pie pravieša. Viņam nedeva mieru jautājums par paradīzi un elli, lai zinātu, kā turpmāk dzīvot. “Kur elle un kur paradīze?” — ar šiem vārdiem viņš vērsās pie pravieša, taču viedais vīrs neko neatbildēja.
Viņš taujātāju saņēma aiz rokas un veda pa tumšām ielām uz kaut kādu pili. Caur dzelzs portālu viņi iegāja lielā zālē. Tur drūzmējās daudz ļaužu — bagāti un nabagi, gan apkārušies ar dārgakmeņiem, gan ietinušies skrandās. Zāles vidū uz atklātas uguns katlā vārījās zupa. Visā telpā izplatījās patīkams aromāts.
Apkārt katlam drūzmējās cilvēki kalsnām sejām un iekritušām acīm, katrs mēģināja dabūt sev kaut nedaudz zupas. Cilvēks, kurš bija atnācis ar pravieti, brīnījās, kāpēc karotes, ko visi turēja, bija tikpat lielas kā viņi paši. Tikai pašā galā tās bija no koka, pārējā daļa, kurā ietilptu tik daudz ēdamā, lai cilvēks būtu paēdis, bija no dzelzs un no zupas pavisam sakarsusi. Izsalkušie alkatīgi mēģināja iesmelt sev ēdienu, bet nevienam tas neizdevās. Ar pūlēm viņi izcēla smagās karotes no zupas, bet, tā kā tās bija ļoti garas, tad pat pašam spēcīgākajam neizdevās karoti piedabūt pie mutes. Žiglākie apdedzināja seju un rokas vai arī uzlēja zupu kaimiņiem uz pleciem. Ar lamām viņi metās viens otram virsū un kāvās ar karotēm, ar kuru palīdzību varētu apmierināt izsalkumu. Pravietis paņēma savu ceļabiedru aiz rokas un sacīja: “Tā ir elle.”
Viņi izgāja no zāles, un šausminošās skaņas vairs nebija dzirdamas. Viņi gāja pa gariem drūmiem koridoriem, līdz nokļuva vēl vienā zālē. Arī te bija daudz tautas. Arī te zāles vidū bija katls ar vārošu zupu. Arī te katram rokās bija tādas pašas milzu karotes, kādas pravietis un ceļinieks redzēja ellē. Taču te ļaudis bija paēduši. Zālē bija dzirdamas apmierinātu balsu šalkas un zupā nolaižamo karošu čaboņa. Katrreiz pie katla stāvēja divi cilvēki. Viens zupu smēla ar karoti un baroja otru. Ja kādam karote bija par smagu, palīdzēja divi citi, tādēļ katrs varēja mierīgi paēst. Kad viens bija remdinājis izsalkumu, pienāca nākamais. Pravietis ceļabiedram sacīja: “Tā ir paradīze.”
Šo stāstu vēstī no paaudzes paaudzē jau vairākus tūkstošus gadu. Tas ņemts no dzīves un atkārtojas pat mūsdienās, kad mēs novērojam grūtības ģimenē, domstarpības starp tēvu un māti, strīdus bērnu starpā, agresijas izpausmes starp vecākiem un bērniem, kad mēs saskatām cilvēka pretestību pret apkārtējo pasauli un nesaskaņas starp grupām un tautām. “Elle” — tas ir kopīgs darbs, bet viens pret otru, katram par sevi un pret citiem. Turpretī “paradīze” piedāvā pozitīvas attiecības ar citiem. Abām grupām — cilvēkiem ellē un cilvēkiem paradīzē — ir vienādas vai līdzīgas problēmas. Bet tas, kur viņi dzīvo — ellē vai paradīzē, atkarīgs no tā, kā viņi cenšas problēmas risināt.
Paradīze un elle ir mūsos pašos. Mums ir iespēja izvēlēties. Cik liela ir izvēles iespēja, tas lielākoties atkarīgs no mūsu pieredzes, no tā, kā mēs esam iemācījušies risināt savas problēmas, un gatavības izmantot savu pieredzi.
